Man tā iegājies, ka tad, kad ir slikti, jāiet. Jau no agras bērnības. Tā es zināju gan kur Kleisti atrodas, gan kas tur ir, gan visu pārējo Pārdaugavu iepazinu. Reiz tā nogāju 23 km, jau nesenākos laikos. To es pēc tam pēc google mapes izmērīju. Bet vakar sanāca pilnīgi pretēji. T.i. sākās viss pavisam labi - skat, nodomāju, kāds lielisks laiks, kas zin, kad tāds vairs būs, un, izkāpis pusceļā, tālāk gāju kājām. Austiņās uz pilni klapi skanēja ejamdziesmas, garām bez skaņas traucās auto, pretīm brauca stripuļojoši riteņbraucēji. Tad pamazām sāka satumst. Tad sāka satumst straujāk, līdz kļuva pavisam tumšs. Un tad es atcerējos, ka iet - tas ir bēdīgi. Apavi nepiemēroti, zolītes pavisam plānas, cauri duras ceļmalas akmeņi, ko tumsā nesaskati. Un tu ej un domā, ka tas nekad nebeigsies. Nē, nu nebeidzās jau arī. Patiesībā tagad sēžu ceļmalā, un pēdējiem spēkiem rakstu šo pukstu. Tūlīt izbeigsies telefona baterija. Bet garām brauc automašīnas, un pretējā virzienā velosipēdisti. Īsziņu sagatavēs atstāju piezīmi "Ar dievu, cilvēki!" Kāds pēc tam atradīs, uzlādēs telefonu, un izlasīs.