Uzdot jautājumu par brīvību un piedāvāt divus fiksētus atbildes variantus ir visai...nē, ne visai.

Ja nu ignorējam jautājuma iebūvēto pretrunu, tad varam turpināt /pirmie 100g šņabja/.

No jautājuma mēs varam izzīst, ka runa ir par mūsu brīvību sabiedrībā, ibo tiesības un pienākums egzistē iekš sabiedrības. Kurš domā savādāk, var iet un īzdarīt labi manam kaķim.

Vai brīvība ir pienākums? Pienākums, imhom, ir kaut kas tāds, ko mums minētā sabiedrība uzspiež. Vai nu atklātā tekstā (katra pilsoņa svēc pienākums iraid pienest ūdens glāzi!), vai ar kaunināšanu (es tevi, bļa, dzemdēju un kā te tagad izskatās?!!), vai ar cukurgraudiņu (Ērikonkul, uzkāp šinī kokā, ibo es esmu bikini beibe!). Ar tādu vai citādu smadzeņu jāšanu uzspiež. Atkal imho, nokomandēt, nokaunināt vai uķipuķi pierunāt kādu būt brīvam ir, bezjēdzīgs pasākums. Itogo, brīvība nav pienākums.

Vai brīvība ir tiesības? Atkal atsaukšos uz nelaiķi George Carlin, uzgūglējiet, ko jamais ir teicis par tiesībām. Īsi atstātot - nav nekādu tiesību. Vispār. Tas ko tu, ute, uzskati par tiesībām, patiesībā ir īslaicības privilēģijas, kuras džeks (vai džuse) ar lielāko bistoli neuzskata par vajadzīgām tev atņemt, ibo slinkums un nav iekāriena. Momentā, kad keksam (vai čiksai) ar lielāko bistoli kaut ko savajadzēsies, tavas tiesības izzudīs, kā migla rītausmā.

Brīvība nav ne tiesības, ne pienākums.

Savas esejas noslēgumā gribu pateikties dzimtajam ciemam, pūtēju orķestrim "Taifūns" un visai filmēšanas grupai.