Vienvakar autobuss apstājās nekurienes vidū, kaut kur starp pilsētu A un ciematu B, un tajā iekāpa sirsnīgs vīrs. Vai viņš bija pēc dabas tāds, vai tikai tovakar iesilis, nezinu, vairāk sliecos uz pēdējo. Viņš skaļā balsī iesaucās: "Kā es jūs visus mīlu, ka varat mani aizvest uz centru! Es jau tādu gabalu esu nogājis kājām... Paldies saimniek!" Iespējams viņš gribēja arī nobučot šoferi, taču pārējie pasažieri neuzskatīja par nepieciešamu griezt viņam ceļu. Arī viņš pats bija gana noguris (no tālās iešanas), lai tūlīt pat iezveltos kādam klēpī. Līdzpilsoņi pacietīgi klusēja. Neviens arī nesteidza paskaidrot, ka autobuss nedodas gluži centra virzienā, drīzāk jau pretējā.