Te nu mēs esam! Es vienā galda pusē, kāju pirksti, nosalušie, atļaušos piezīmēt, otrā.
Vajadzētu par kaut ko satraukties, tā dikti, dikti, tad būtu par ko uzrakstīt.
Es te lauku pa laikam tā bažīgi pārskatu līdzpilsoņu ierakstus, vai nebūs kaut kas par mani. Šodien piemēram, kāda jauniete būtu varējusi nikni šķendēties, ka viens vecis nemitīgi bārstīja pa autobusu savu bagāžu, garderobes piederumus un kabatu saturu, līdz uzgāzā kaut ko smagu viņai uz kājām. Vai gandrīz uzgāza, ck var spriest pēc tā, ka nebļāva. Lai gan varbūt kliedzienus nedzirdēju tāpēc, ka viņa audzināta pacietīga, iecietīga utt. Smoļnijā, vienvārdsakot. Vai arī tāpēc, ka ausīs man bija austiņas, un neko dzirdēt vienkārši nevarēju.