Kāds laiciņš pagājis kopš negadījuma, brūces dvēselē aizlaizītas, tad nu tagad esmu gatavs dalīties pieredzē.
Vienu dienu, pašā vasaras svelmē, kad nevienam neko nevajag, nospriedu, ka tā tālāk vairs dzīvot nevar un jāmeklē Darbs! Darbs - t.i. kaut kādi pienākumi, kurus tu paveic, un tev par to samaksā naudu. Skaidrs, ka par godīgu darbu mūsdienās neviens neko daudz nemaksās, bet "intīmu" man neviens nepiedāvās, tad lūkoju ko tādu, ko teorētiski iespējams savienot ar pašreizējo nodarbošanos.
Kā gadījies kā ne, viens tieši tāds sludinājums. Tirgošanās pa telefonu. Turklāt lielākoties jāapkalpo ienākošie zvani. Ideāli! Sniega pārdošanai pingvīniem es no tiesas varētu nebūt pats labākais kandidāts, taču darbs ar pašmotivētu klientu man allaž sagādājis prieku un padevies vienkārši ideāli (nav izslēgts, ka viņi paši tā nedomā). Piesardzīgs būdams, pasolīto algu domās izdalīju ar trīs. Toties darbs maiņās, tātad nav ik dienu jāatsēž no 9 līdz 17, bez jel kādām iespējām pasākt paralēli vēl kaut ko. Vienvārdsakot - pieteicos.
Uz pārrunām uzaicināja.
Aizbraucu, iznāk džeks, sēžamies pie galda un sākam sarunu. Kāpēc tad esmu sadomāju pie viņiem strādāt utt. Bet pats acīs neskatās, pa kaktiem vien. Skaidra lieta - parastā formalitāte, bliež vaļā pēc grāmatas "Ko pajautāt darba intervijā", bet pašu nafig tas viss neinteresē. Es arī, kā jau parasti, savā elementā - sliktākais topiks klasē "Ko tad es, es jau neko, līdz šim neko tādu darījis neesmu, taču centīšos ļoti". Gluži nevilšus sarunāk nonāk pie intīmiem sīkumiem, t.b. atalgojuma. Es, protams, saku "Nam hļeba ņe nada, rabotu davai!", bet viņš, ka tā jau nu gan nevarēšot. Esot paredzēta alga plus bonus atkarībā no pārdošanas apjomiem. Lai uzturētu sarunu, kā arī lai aptuveni piemestu, cik tos matračus man dienā būs jāpārdod, apjautājos, par pirmrindnieku sasniegtajiem rezultātiem. Lūk! To darīt nevajadzēja! Intervētājs vienā mirklī pamodās, pirmoreiz ielūkojās man sejā, jāteic, ar neslēptām aizdomām, un sāka stostīties, ka tas esot komercnoslēpums utt. utt. Drīz pēc tam steidzīgi no manis atvadījās. Lieki teikt, ka tā bija pēdējā reize, kad viņu redzēju.
Tāpēc novēlu nebūt pārlieku ziņkārīgiem, dārgie frendi un frendenes!