Kā jums ir ar "nerunāt par to, ko nesaproti"?
No kurienes vispār tādi aizspriedumi , ka par to, ko nesaproti, runāt nedrīkst? Saprotu, neko jauki neizklausīsies, ja, neko nesaprotot, uzstāšos kā eksperts. Bet, ja es atklāti pasaku "Vot neko nesaprotu, ko tu no manis vispār gribi", manuprāt, ir baigi OK, jo kā gan citādi noskaidrošu to, par ko man nav nekādas sajēgas, ja nerunāšu ar tiem, kas gudrāki un, labā omā būdami, varētu mani vest pie saprašanas. Vai ne tā?
Ai, kaut kāds baigi abstraktais monologs sanāk, ne? Paņemsim par piemēru kaut ko konkrētāku. Ko tādu? Nu labi, teiksim, plikos meitiešus fotogrāfijās. Tīņa gados īpaši par to galvu nelauzīju, vienmēr bija interesanti apskatīties, kā tagad mēdz rakstīt komentāros zem attēla interneta vietnēs, kurās pulcējas profiņi, "pārņēma labas sajūtas". Tagad, uz vecumu, sāc aizdomāties, a kāpēc viņa nav apģērbusies? Vai patiesībā šī, vai cita līdzīga, fotogrāfija savā būtībā nenes apslēptu Vispasaules feminisma internacionāles manifestu "Visi vīrieši ir cūkas, nav ko vilkt mugurā"? Kāds cits, kurš mazāk aizraujas ar sazvērestību teorijām, un kurā ir vairāk empātijas nekā manī, varbūt jautātu : "Dakter, kas viņai kaiš?" Vienvārdsakot, tīrā mistika, atliek vienīgi minēt.
Lai nebūtu pagalam sausa runa, nedaudz ilustratīvā materiāla. Īpaši nemeklēju - nav laika, jāstrādā, - vienkārši pa fikso atlasīju pāris tipiskākus uzstādījumus.
1. bilde.  2. bilde.  3. bilde.  utt. utt.
Pavisam atšķirīgs gadījums ir viena cita fotogrāfa, diemžēl vārdā nemācēšu nosaukt, darbi no sērijas "Viesnīca". Viesnīcas numurs, alkohols, cigaretes, meitenes - jautājumu nav. Mainās viesnīcas, mainās meitenes, etiķetes un cigarešu marka. Tavu acu priekšā kā kinokadri nozib autora dzīve. Koncepts skaidrs, tev nemaz nerodas tāds jautājums "A kāpēc tur tā meitene nav apģērbusies?".
Ai, labi, mazliet atkal jāpastrādā.