Nebeidzu vien priecāies par Gmaps Pedometer.
Pārmērīju pāris maršrutus.
Te divas kādreiz jaunībā iecienītas "no laba prāta izskrieties" trasītes:
Viena un otra.
Ar nožēlu jāatzīst, ka tās izrādījās īsākas nekā tiku domājis, piemetot, ka varētu būt skrējis ar ātrumu 4 minūtes uz kilometru. No sevis nav nekāda stimula mukt.
Savukārt šis izrādījās patiesībā garāks, nekā domāju toreiz. Acīmredzot, pie vainas viena jauniete, kuru aicināja uz PSRS izlasi, un kura bija aplam apzinīga, ne pa kam neatstājās, savukārt laist viņu skriet pa priekšu neļāva hipertrofēta patmīlība. Tur tad mēs tomēr būsim skrējuši vidēji zem 4 minūtēm ar visu pīpēšanu kalna galā. Ievērības cienīgākais tajā maršrutā ir reljefs - pirms apgriešanās vietas pusceļā gandrīz pilni 2 kilometri pret kalnu. Pirmajā gadā tās bija tīrās šausmas, pēc tam jau nekas pieradām.
Un šis ir garākais nostaigātais gabals pēdējos gados. Jupis viņ zin kāpēc gāju, redzēt tur nav ko, turklāt, kad tiku līdz pagriezienam uz lidostu, uznāca lietus.