Maikla Džeksona bēres varētu kļut par ikgadēju pasākumu,kas norisinātos ar dančiem, pūtēju orķestru līdzdalību un desu cepšanu, nu aptuveni kā tādi lauku kapusvētki. Vēlākos gadsimtos šī tradīcija apaugs ar leģendām, glorificēsies un Džeksons iegūs dievības statusu. Katru gadu viņš mirs (Saule aptumsīs un nakts nolaidīses pār grēcīgoo zemi) un pēcāk augšāmcelies kā tāds Adonīss vai Amons. Viņa augšamcelšanos līksmi svinēs bakhantes Manhatenā, Frankfurtē-pie- Mainas, Pirenejos un Tambovā slakot rīkles ar viskiju, ozo un kandžu. Viņam upurēs vīnu un mirres un vēlākos laikos arī pa jaunavai.