❄️
Es atveru acis,
un pilnīgā tumsā,
man galvā pārņem
skaņa.
Un es vairs nesaprotu,
tas liekas tik zināms,
tas liekas tik pazīstams,
bet nevaru nosaukt vārdā,
es tās skaitu,
bet ritma nav nekā.
Tās ir kā matiņi milzīgam.
Tās ir kā matiņi, kas pieskaras
jūtīgai ādai.
Tās skaņs nāk
iekšā no ārpuses,
no sienām. Tās līst pār mani
no griestiem
un paceļ mani no grīdas.
Es esmu ieskauts
un nespēju izmukt no tām.
Bet atverot acis,
es neredzu neko.
Ir apkārt tikai tumsa,
tik smaga un cieta,
ka piecelties kājās ir
pagrūti.
Es nevaru un mēģinu,
bet nokrītu uz ceļiem
un skatos uz augšu,
kā pēc palīdzības.
Es paskatos uz logu
un saprotu visu,
jo vienīgais, kas redzams,
ir tas baltais baltais spiets.
Tās visas kā mušas
pie loga ir pielipušas
un skrāpējās ar saviem
ledus nažiem un adatām.
Tās visas grib iekšā,
bet siltās gaismas
un siltā stikla priekša.
Tās izkūst un pazūd,
un notek kā asars lejā
un iekrīt zemē.
Līdz ar to
es skatos atpakaļ,
bet nāk kā no cikla
lai grieztu pa stiklu,
un grieztu pa stiklu
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
![[info]](http://klab.lv/img/community.gif){kind=small}