Bet es vienkārši aizdomājos - dzīvoja reiz cilvēki un pēkšņi divu starpā rodās tas, ko mēs saucam par mīlestību. Vienkārši, nebija un te re nu viņa ir ... un pavada, ja palaimēsies, varbūt visu mūžu. Un tad pienāk tas brīdis, kad viņu nav... Un kā tas sanāk, kā viņi tur... vieni uz bez mīlestības un kur viņa paliek... jo bija tik taustāma ...
Tikai nesakat, ka tā tad dzīvo to cilvēku sirdī, kas tos atcerās, tā nevar būt taisnība, jo tajās dzīvo tikai atmiņas, jebšu "atspulgs"no tā ko viņi reiz manīja un tā nav TĀ mīlestība, tikai tik daudz no tās, ko viņi mācēja vai varēja saskatīt... TO īsto mīlestību pazīst tikai tie divi. Bet viņu nav. ...Kur paliek mīlestība...? Viņa aču bija tik taustāma? Vai arī paņēma sev līdz... Bet tas ir nežēlīgi... Pret mīlestību un arī pret palikušajiem, kurus tā arī sildīja ...
un tev fedrs arī nav taisnība , katram ir tikai viņam raksturīga mīlestība, jo katram ir pret to savas prasības un katrs no tās ko citu gaida. Katram cilvēkam sava un tikai viņam raksturīga ķīmija, genoms un arī reakcija ... ja tas būtu ieskatijies ne tajās pelēkajās acīs , bet minūti nokavējis un pretīm nāktu cita - tas būtu pavisam cits stāstas, arī aizraujošs , bet cits ... un to mēs arī sauktu par mīlestību ...
es šovakar tā dīvaini noskaņota, piedodīēt...vienkārši aizdomājos |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}