fadu -
|
| ||||
comments: Leave a comment |
| ||||||||
bet varbūt tieši šogad! tieši uz Tibetu! pie Lamas kājām, ar sandala dūmiem, rožūdeni un kājām izlocītām visneiedomājamākās jogas pozās.... un tomēr ir ērti, ir labi un lamīgi... sapņa piepildījums! uzdrīksties! | ||||||||
(Reply to this) (Thread) |
| ||||||||
man draudzene pāris gadus atpakaļ bija... šogad atkal uz Kazbeku kāpa augšā... Un man tas viss atlikušo laiku jāuzklausa. Un vēl es bilžukus ievērtēju, Rērihu atcerējos un "Septiņus gadus Tibetā"... nē noteikti, man tas ir savām acīm jāredz. A tieši tagad nedrīkst. Man vēl citi plāni bija, tad vēl negribās ar ko pagadās braukt. Man vajag grupu, kas nelien dvēsele... kaut ko neitrālu. Pie tam Tibeta tūvāk Ķīnai un Indija ar savu jogu tas ir cits sapnis un uz Indiju negribu, tur pārāk daudz cilvēku. Man gribās vietu, kur cilvēks ir vistuvāk ar Dievu un Visumu... | ||||||||
(Reply to this) (Parent) (Thread) |
| ||||||||
vistuvāk ar Dievu esam katrs savā dvēselē... tā vismaz vienmēr visi saka.un dažreiz man patiešām šķiet, ka viss ārējais ir tikai greznība, tikai šovs, bet Spēkam attēla nav, nav metērijas. tev taisnība, ar ko pagadās ne tikai negribas, bet pat nedrīkst. svarīgi, lai būtu kāds kas tevi atbalsta, saprot bet tai pat laikā zin distanci, zin robežu, aiz kuras ir privāta teritorija. tas ir apmēram tā , kā nekad nelīst vīrieša skapī...man liekas, mums katram it tāds skapis, kuru negribas ar oderi uz āru izvilkt. es ceru ka viss piepildīsies un tu izjutīsi Spēku tai vietā kas tevi dara laimīgu! | ||||||||
(Reply to this) (Parent) (Thread) |
| ||||||||
nekam īstenībā nav nozīmes. mēs atnākam šai pasaulē vieni un aizejam neko neņemot līdz. Bet mēs esam daļiņa no Visuma, no tā Spēka, mums arī ir Lielā nozīme, kā jebkādam puteklītim - un tikai tāpēc mēs esam. Ja tas tā nebūtu, izzustu līdsvars un sabruktu viss, kas ir apkārt. Jebkam ir nozīme un vienlaikus, nekam arī nav, jo no mums nekas nav atkarīgs. Ir savi likumi Visumā un tikai tiem ļaujoties notiek tas, ko mēs saucam par Dzīvi. Jau domājot par Tibetu, es jau esmu tajā, ieelpojot gaisu, nav izslēgts, ka tas kādu brīdi ir bijis tajos kalnos... Ieskatoties Rēriha gleznās mēs sajūtam to saviļņojumu, kas bija pārņenis viņu iedvesmas brīdī. Līdz ar to mēs arī esam tur. Tas ir neizskaidrojami, bet pat neizejot no mājas , mēs esam visur. 'Tāpēc stāvot tajos kalnos, mēs jutam, ka tas ir mūsu, mūsu gars jau sen ir te dzīvojis un acu priekšā ir tik pazīstami skati. Tāpēc mūs tas nemitīgi vilina. Un nekam nav nozīmes, tajā brīdī, kad gars savienojās ar Visumu... Laikam kaut ko baigi gudru pateicu? kašmars | ||||||||
(Reply to this) (Parent) (Thread) |
| ||||||||
pilnīgi piekrītu. tikai viens (domu es sapratu bet konkrētais formulējums ir aplams) - nekam nav nozīmes? nozīme ir it visam! katram tavam solim, elpas vilcienam. kāpēc gan izdomāts tāds cēloņu un seku likums, ja tas viss ir pilnīgs blefs? ik katra darbība, ievirza vai turpina citu, un ja ticam karmai un pārdzimšnai tad tam, ko daram kaut vai tieši šajā mirklī, ir milzīga nozīme. man liekas ir kaut kādas likumsakarības ko Spēks mūsu liketnī ir ierkatījis, bet tas nenozīmē, ka mums nav it nekādas varas pār savu dzīvi... es piekrītu tev, ka mēs varam savās domās būt it visur. un nav nozīmes vai tu atrodies skārda būdiņā vai zem sniegotas kupenas. varbūt ka to varētu nosaukt pat par kaut kādu sava veida ceļošanu laikā un telpā... paldies, no gudrībām viedojas dialogs... tas nav kašmars :) | ||||||||
(Reply to this) (Parent) |
fadu -
|