nekam īstenībā nav nozīmes. mēs atnākam šai pasaulē vieni un aizejam neko neņemot līdz. Bet mēs esam daļiņa no Visuma, no tā Spēka, mums arī ir Lielā nozīme, kā jebkādam puteklītim - un tikai tāpēc mēs esam. Ja tas tā nebūtu, izzustu līdsvars un sabruktu viss, kas ir apkārt. Jebkam ir nozīme un vienlaikus, nekam arī nav, jo no mums nekas nav atkarīgs. Ir savi likumi Visumā un tikai tiem ļaujoties notiek tas, ko mēs saucam par Dzīvi. Jau domājot par Tibetu, es jau esmu tajā, ieelpojot gaisu, nav izslēgts, ka tas kādu brīdi ir bijis tajos kalnos... Ieskatoties Rēriha gleznās mēs sajūtam to saviļņojumu, kas bija pārņenis viņu iedvesmas brīdī. Līdz ar to mēs arī esam tur.
Tas ir neizskaidrojami, bet pat neizejot no mājas , mēs esam visur. 'Tāpēc stāvot tajos kalnos, mēs jutam, ka tas ir mūsu, mūsu gars jau sen ir te dzīvojis un acu priekšā ir tik pazīstami skati. Tāpēc mūs tas nemitīgi vilina. Un nekam nav nozīmes, tajā brīdī, kad gars savienojās ar Visumu...
Laikam kaut ko baigi gudru pateicu? kašmars |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}