waaaah, viss, ko es mēģinu uzrakstīt, pēc tam pārlasot, izklausās pēc nenormāla sūda. īsumā:
man iet ok - cīnos ar tām pašām vecajām problēmām (pilnīga un galīga neticība sev, kas noved pie lieka stresa un apziņas, ka man nemaz nepadodas tas, ko es mēģinu darīt un kas man ir uzticēts.. kas galīgi nav labi, jo tas noteikti ir redzams no malas); šo nedēļu piepalīdzēju arī bērnu nometnēs, kas vēl vairāk mani pārliecināja par to, ka those tiny little creatures are crazy (esmu miljoniem reižu apskauta, mēģināta piespiedu kārtā nobučot visās iespējamās vietās, pat ostīta, saņemot tekstu, ka smaržoju pēc konfektēm, esmu dzirdējusi tādas pērles kā 'kad biju maza, es ēdu tualetes papīru', 'zēniem ir pupi, meitenēm ir krūtis', 'mamma man šodien pirks siera bumbiņas' un atklausījusies aizrautības pilnus stāstus par kaut kādiem mistiskiem labākajiem draugiem), tā kā es nezinu, kā izdzīvošu vēl arī nākamo nedēļu; vēl par darbu runājot - stress, stress, stress, bet ir arī kas lielisks - man patīk tur iet, jo tā es vismaz tiekos ar cilvēkiem un varu ar kādu parunāt, lai arī cik tas nožēlojami neizklausītos. būt nepārtraukti vienai pašai brīžiem can get depressing, bet nu es mēģinu par to vairs nesatraukties un draudzību nevienam neuzspiežu, jo, man kaut kā tomēr šķiet, ka, ja ļoti grib, tad laiku var atrast vienmēr; brālis aizbrauca atpakaļ uz ārzemēm, un šoreiz pat īsti nevar saprast, kāpēc. bet arī viņu mazajā pasaulītē es nejaucos, jo, ja viņam tā ir labi, tad arī man ir labi. viņš ir pārāk labs cilvēks, lai viņam ietu slikti. tā.; esmu no jauna atklājusi ēdiena burvību, un man atkal sāk parādīties kaut kādas krūtis.
priecīgu jums dzīvi