kristīne
06 December 2014 @ 12:27 am
 
`I went through a tough period over Christmas, during which I learned the difference between love and dependence, and the difference between weakness and desire. And it made a big difference in my life. So I came back [to the studio] on January 2, and I saw my only friends, which at this point is the band, and everyone asked me, "How're you doing?" And I said, "Well, I'm at the high end of low." And automatically I knew that that's what the record was going to be called.`

šovakar mensona mūziku izjūtu tik ļoti kā nekad.
 
 
mūzika: marilyn manson - devour
 
 
kristīne
22 November 2014 @ 01:44 am
 
nu ir pienācis tas brīdis, kad es arvien mazāk tieku galā ar visu to, kas man ir jāizdara. man turpina uzkraut arvien jaunus darbus un pienākumus, un, šķiet, ka tūlīt, tūlīt es sabrukšu pavisam. man ir apnicis katru vakaru bezjēgā raudāt, dzert galvassāpju tabletes un mēģināt vākt sevi kopā. jo man nesanāk. man fakin nesanāk.
 
 
kristīne
18 November 2014 @ 12:37 am
 
'you wear too much black'

i know i do. and i enjoy it.
 
 
kristīne
16 November 2014 @ 11:49 pm
 
vienmēr viss kaut kā stulbi beidzas

pat nesācies
 
 
mūzika: marilyn manson - running to the edge of the world
 
 
kristīne
09 November 2014 @ 01:20 am
 
man riebjas, ka man viss riebjas. tieši tik tālu esmu nonākusi. es mīlu savu darbu, bet tai pat laikā mani nepamet tā pretīgā sajūta, ka patiesībā man nekas no tā nesanāk, ka tas nav tas, kas man būtu jādara. man riebjas gandrīz viss, kas saistīts ar universitāti, man nepatīk tur būt un man jau tagad ir žēl savu nervu, kas tiks uzvilkti līdz pēdējam brīdī, kad (ja) ķeršos klāt bakalaura rakstīšanai, jo apziņa, ka pēc tam ar visiem papīriem varēšu vienkārši iet dirst paliek jo dienas, jo lielāka. šķiet, ka nekam, ko daru, nav nekādas jēgas. šķiet, ka esmu no tiem, kas nevis dzīvo, bet eksistē. es katru dienu burtiski izvelku līdz beigām. diemžēl.
taču visvairāk man riebjas tas, ka šajā visā esmu pavisam viena.
 
 
mūzika: земфира - мы разбиваемся
 
 
kristīne
13 September 2014 @ 11:25 am
 
"the longest week"

 
 






filma, kas jums noteikti jānoskatās, ir "third person". beigas bija mazliet woah, ko un es līdz galam nesapratu, bet, es pieņemu, ka trijos naktī uztvere vairs tik labi nedarbojas. lai nu kā - filma lieliska.
tāpat kaut kad noskatījos arī "the fault in our stars", nav tā, ka būtu nenormālā sajūsmā, bet bija ok. šķiet, ka šis ir tas gadījums, kad filma ir labāka par grāmatu, jo tā man vispār likās kaut kāda supernaiva un domāta mazām meitenēm (kas gan tā laikam arī ir, haha).


Tags:
 
 
kristīne
12 September 2014 @ 11:28 pm
 
nu tā. šķiet, ka man vajadzētu pierakstīt lietas regulārāk (vai vismaz mēģināt to darīt), jo tagad ir sajūta, ka gribas tik daudz ko pastāstīt, pat ne pastāstīt - vienkārši uzrakstīt, pierakstīt, bet neko neatceros.
bet nu - pamatā jau nekas nav mainījies. es pastāvīgi esmu nomākta un laikam vairs arī necenšos ar to tikt galā. zemais pašvērtējums un tā sajūta, ka neesi kaut kam pietiekami labs un nekam nederi, neko neproti, nekur nepazūd. mani arvien vairāk pārņem aizdomas, ka tas ir kaut kāds serious medical condition.. bet arī tas mani neuztrauc.
lai nu kā - ir arī tie pāris lieliskie brīži (lai slavēts alkohols, ha), kad izslēdzas apziņa, un tu vienkārši plūsti, apkārt cilvēki, kurus tu pat nepazīsti, bet ir tik labi, tik laaaabi, ir trakas dejas un saullēkts septiņos no rīta. vēl ir arī mirkļi, kuros reibst bez alkohola, jo man tomēr ir sirdssilti kolēģi un draugi, un tad ir tā sajūta, ka cilvēki patiesībā ir forši (tikai daži un tikai dažreiz).

es nezinu, ko darīšu rīt, parīt, pēc mēneša vai diviem, bet es zinu, ka pēc universitātes pabeigšanas gribu braukt prom. gribu daudz redzēt, satikt cilvēkus, baudīt ēdienus. šeit man nepatīk būt. varbūt man arī citur nepatiks, jo vaina nekad nav bijusi vietā, bet manī, taču vismaz izdarīts būs kaut kas kaut nedaudz dvēseli piepildošs.