ja godīgi, tad ne īpaši. man diez ko nepatīk lasīt grāmatas, kas sarežģī domāšanu. grāmatas man vajag, lai es varētu padzīvot tajā pasaulē, ka ir tur. tāpēc arī nelasu grāmatas par karu vai par narkotikām. man gan patika Dona Delillo "Troksnis" [vai "Trokšņi" :)].

(Reply to this) (Parent) (Thread)

to esmu lasījusi. tā man arī patika.
tev nepatīk grāmatas dēļ kurām ir jādomā? man tieši tas patīk grāmatās, kīno, mākslā. visur.
kā tas var nepatikt? tev no domām par karu, narkotikām utt kļūst skumji un jādomā besīgas domas par to, ka pasaule ir slikta, bet neko mainīt nevar? tamdēļ nepatīk? paskaidro, lūdzu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

vispār jau lielākā daļa grāmatu, kuras lasu, liek par kaut ko domāt. varbūt vienīgi pēdējās - vampīrhronikas - lasot, var izbaudīt mirkli, tā teikt.
it kā man patīk, ja liek aizdomāties, bet tieši tēmas par karu un nāvi, un narkotikām ir tās, kuras man patīk tikai no vienas puses.
ja es paņemu grāmatu, nezinot, par ko tā ir, es to izlasīšu, kaut vai tur būs par kanibālismu [nu ok, varbūt tieši par kanibālismu arī nelasītu :)]. bet, ja es zinu, ka, lūk, zoostacijas bērnos ir par narkotikām, es nelasīšu - es negribu zināt, ko viņi tur ir piedzīvojuši, kādām grūtībām izgājuši vai neizgājuši cauri. es diezgan stipri iespaidojos no lasītā [manu skatījumu uz pasauli ietekmē, kā jau tu saki], tāpēc negribu, lai arī grāmatas man liktu domāt par visu to nejēdzīgo, par ko es mēdzu domāt arī dzīvē.
apmēram tā.

ar kino un mākslu tā gan nav. savādi, ne? :)

(Reply to this) (Parent)