vispār jau lielākā daļa grāmatu, kuras lasu, liek par kaut ko domāt. varbūt vienīgi pēdējās - vampīrhronikas - lasot, var izbaudīt mirkli, tā teikt.
it kā man patīk, ja liek aizdomāties, bet tieši tēmas par karu un nāvi, un narkotikām ir tās, kuras man patīk tikai no vienas puses.
ja es paņemu grāmatu, nezinot, par ko tā ir, es to izlasīšu, kaut vai tur būs par kanibālismu [nu ok, varbūt tieši par kanibālismu arī nelasītu :)]. bet, ja es zinu, ka, lūk, zoostacijas bērnos ir par narkotikām, es nelasīšu - es negribu zināt, ko viņi tur ir piedzīvojuši, kādām grūtībām izgājuši vai neizgājuši cauri. es diezgan stipri iespaidojos no lasītā [manu skatījumu uz pasauli ietekmē, kā jau tu saki], tāpēc negribu, lai arī grāmatas man liktu domāt par visu to nejēdzīgo, par ko es mēdzu domāt arī dzīvē.
apmēram tā.

ar kino un mākslu tā gan nav. savādi, ne? :)

(Reply to this) (Parent)