Vidusskolu beidzu kaut kad sen, sen... (apmēram 8 gadiem).
Uzvilku mammas otro kāzu kostīmu, pirms tam pati mazliet to iešujot. Jutos tizli (kurpes arī berza, jo bija mammas, un pēc tam tās vairs nekad neuzvilku).
Bet justies tizli es arī gribēju!! Apmēram ar domu - šis ir pēdējais tizlais pasākums šajā tizlajā skolā, un izskatīšos tizli, jo - HA, es piediršu visus šitos uztraukumus par kaut kādām lupatām, tikai tāpēc, ka lūk esmu beigusi skolu, un man te tagad izdod kaut kādu dokumentiņu šai sakarā!! Goda vārds, mani tracināja pārējo meiteņu smukās kleitas, un ne jau tāpēc, ka tās bija smukas, bet tāpēc, ka tām tika veltīts tik daudz uztraukuma!!!
Un tāpat beigās visi piedzērās, apvēmās, un manās acīs zaudēja cieņu pat tie "pedagogi", kuri garojos gados to vēl nebija paspējuši izdarīt!!

(Reply to this) (Thread)

iespaidīgi..nujā, nepatīk man īpaši, ka es par to uztraucos, bet, redz',kāpēc tad es tomēr uztraucos? [ne jau nu īsti uztraucos, bet - kāpēc man ir svarīgi, ko vilkšu mugurā? jo es gribu tās lupatas arī pēc tam nēsāt UN - mani pilnīgi nekas nevelk uz turieni, uz izlaidumu. un, ja es nedabūšu smukas lupatas, viss tas vakars būs kaķim zem astes.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu jaa, visa tā ķēmošanās ar zvaniņu dalīšanu, grāmatām, aplausiem, dzejoļiem, un asarainām runām, kuru laikā nez kāpēc tiešām gribās raudāt, ir tiešām grūti paciešama... Atzīšos, nez kāpēc arī man tajā laikā likās, ka par spīti visam tomēr tur ir jābūt, un tomēr tam visam ir jāiziet cauri... Kaut kādi sociālie māņi...

(Reply to this) (Parent)