Man reiz vairākas dienas pēc kārtas pēcpusdienas sāka zvanīt kaut kādi viči un prasīt par masāžu (kur uzreiz varēja noprast, par kādu masāžu ir runa), pie manis vai citur. Man tad bija gadi 18 un es nesaņēmos pajautāt, kur viņi atraduši manu numuru. Man bija paranoja par to, ka kāds gribējis man ierieb, bet nevarēju saprast kurš. Visādi gūglēju savu numuru, bet neko neatradu. Kopš tā es, kā cilvēks, kurš tāpat nevar n stundas saņemties piezvanīt vai pacelt telefonu, ilgi necēlu svešiem numuriem.

(Reply to this) (Thread)

*veči, nevis viči krabji

(Reply to this) (Parent)

parasti, kad uznāk paranoja, citiem saku (un sev) - kuram gan būtu luste un vēlme tā nopūlēties, lai izstrādātu un realizētu tādu ieriebšanas plānu. bet beigās jau jāatzīst, ka kāds gan jau atrastos :D

jā, man arī vajadzēja pateikt kaut ko iespaidīgāku par "nē, nevar", heh

(Reply to this) (Parent)