es dodos viena un ar grāmatu, kopš man līdz kaklam piegriezās kolēģu, ar kurām sākotnēji gāju pusdienot kopā, privātā dzīve un arī čīkstoņa par darbu.
bet šie tomēr mēdz dažreiz man sekot un piesēst tieši pie tā galdiņa, kur es lasu grāmatu. diezgan besīgi.

(Reply to this) (Thread)

ciest nevaru, kad tā notiek.
es laikam varu teikt, ka pusdienlaikā man diez ko nepatīk cilvēki un jebkāda vārda pārmīšana šķiet prasām saņemšanos. jo man nudien nerūp. tas ir šausmīgi, bet tā ir. man nerūp citi cilvēki. man viņi rūp tikai tad, kad man viņi rūp. un parasti man viņi nerūp.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es uzskatu, ka pusdienlaiks ir tas brīdis, kurā darbiniekam ir tiesības atslēgties no darbadienas un saziņas ar kolēģiem tai skaitā, ja vien tie nav kādi steidzami jautājumi

(Reply to this) (Parent) (Thread)

varētu arī atslēgt telefonu, bet tieši tai brīdī, kad par to iedomājos, iezvanās telefons. labāk par to nedomāt :)

(Reply to this) (Parent)