pirmā grāmata Martinam bija vislabākā, otrā arī. Es tagad esmu ceturtajā un es nesaprotu, ko viņš tur grib panākt. Jā, sižets, tēli ir ļoti ok, bet, ja pirmajā grāmatā ir sajūta, ka piedalies kvestā, ka vēro dievu cīņās, ka (izdomā pati savu ūbersalīdzinājumu, kas es te, dzejnieks, vai..), tad pēc otrās grāmatas, sāc saprast, ka autors sāk vilkt aiz dažāda garuma un nozīmes matiem savu iztukšoto jaunrades pūru. burtiski pa rindkopām viņš liek iekšā dažādus gabalus par raksturu vēsturi, par pārdzīvojumiem, piem., mēģina attaisnot Sersei, kas visi aizpilda ēteru, bet nenes to fantastiskās sajūtas slogu, kādu nes pirmās grāmatas - Tu vēro dievus.

Vēl to var apskaidrot šādi: pirmajās divās grāmatās, gan grāmatas tēli, gan lasītājs zina visas kārtis, kuras ir izdalītas, kuram utml. Un autors māk izlikt kārtis tā, ka lasītājs elš un dveš no sajūsmas. trešajā un ceturtajā, tiek radīta sajūta, ka atkal kārtis ir zināmas, bet te, bitīt matos, nez no kurienes parādās kaut kādi džokeri, pīķa dāmas, trumpja Montanas utml. Jā, lasītājs atkal var dvest un elst, bet tie vairs nav patiesi unikāli stratēģiski gājieni, bet gan kāršu žongliera lēti triki pūlim.

un kā Tu sauc to, kas aizpilda ēteru, bet kam Tu seko līdzi tikai sižeta pēc? bet nepārdzīvo par viņiem? es to saucu par popsu.

sorrī par flūdu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu popsa jau parasti ir kaut kās, kas ir masās populārs (vismaz tāda nozīme šim vārdam ir pamatā)
bet par to, ka grāmata uz beigām sāk šķist samocīta me agree, esmu 5. un nav vairs tādas sajūsmas kā pirmajās. da i tamī 5. stils bik savādāks, vai vismaz man tā šķiet

(Reply to this) (Parent) (Thread)

cerams, seriāla veidotāji ieturēs uzsākto kursu stila ziņā, tas ir viss, ko varu teikt.

(Reply to this) (Parent)