nu kā to ņem. jā, man ir viegli orientēties skaņās un attēlos, man ir viegli strādāt ar krāsām, es atceros dziesmas un to tekstus, atceros sejas, fotogrāfijas, ainavas un visi pārējie bonusi, kas tam nāk līdzi.

tai pat laikā es nespēju pastrādāt vidē, kur citi sarunājas, kur skan mūzika, kas ir skaļāka par manu klusā fona leveli (un man ar jūtīgajām ausīm šis levelis ir krietni zemāks kā citiem), kur ir spilgta gaisma, košas krāsas vai daudz krāsainu attēlu. vairākas skaņas kopā man sajaucas kakofonijā, kurā ir paralizējoši neiespējams koncentrēties un, ja fonā kaut kas kustēsies vai vienkārši kāda catchy detaļa būs pievērsusi manu uzmanību, arī tad es nespēšu ne vest sarunu, ne uztvert savu darāmo/lasāmo/uztveramo.

tā ka visam savas virsotnes un ielejas. ar pēdējām jo sevišķi ir jāmācās sadzīvot, un tas ir tāds krietns darbs ar sevi.

(Reply to this) (Parent)