jā, nekstoties uz to, ka jau zils gar acīm griežas no noguruma, nav tā besīgi kā ar svešu. manam brālim bija dvīņi, man bija 17, mēs dzīvojām vienā mājā un tas bija tipa pašsaprotami, ka viens tas bērns ir man. es sevi šaustīju par to, ka neatrodu tur daudz kaifa.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

un uzskatu, ka tas ir nežēlīgi - kādu tā paverdzināt, kā arī atstāt savu bērnu kopā ar sadusmotu aukli.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

vot, vot, no tā man arī bail - ja nu tas bērns man sakrīt uz nerva, un tad es kļūstu par dusmīgo tanti? tas tak nevienam nav vajadzīgs. bet izrādījās, ka uz stundiņu es varu tapt par auklīti :)

(Reply to this) (Parent)