man bija līdzīgi vienreiz. toreiz ēdnīcā iebruka vesels kliedzošs bērnudārzs un viens puiks pieķērās pie mana galda un sāka to kratīt. māte nokušināja, labikatā. man arī kolēģe pārmeta, ka, fuj, es nemīlot bērnus. lai gan... eee... es tā nekad par sevi nebiju domājusi - nu, ka tā jau nu baigi nemīlu, bet viņai kā mātei jau laikam bija labāk redzams :D es gan pēc tam izdomāju, ka vaina nav bērnos in general, bet gan konkrētajā zituācijā - kad viņu ir daudz un viņi visi reizē kliedz. jo savukārt zituācijā, kad ir viens rātns bērns, esam labi sapratušies un nu tipa nekāda vaina. bet, jā, tas ir briesmīgi, ja kāds nelietīgi sabojā idilli puzdienlaikā. jūties kā apliets ar ūdeni. :/

(Reply to this)