nu ko, izskatās, ka tomēr braukšu uz krakovu.

zinu, ka normāli cilvēki, domājot par ceļojumiem, parasti ir sajūsmā un domā par labo - izraušanās no mājas rutīnas un whatnot. re, au vispār ceļo ar veselu ciemu, un neviens plakstiņš nenoraustās. labi, plakstiņi man arī neraustās, bet mani uztrauc, cik gan gluda var būt ceļošana, kurā iekļauts ļoti ilgs brauciens ar mašīnu turp un atpakaļ. neesmu arī īpaši sajūsmināta par mantu kravāšanu. neesmu sajūsmā, ka tas viss ir svētku laikā, kad mana sapņu atpūta būtu nekustēt ārā no mājas vai arī kustēt tikai, kad pati to gribu. nepatīk, ka atbrauksim, un uzreiz jaunais gads, kur atkal uzreiz nākamie plāni. bet man patīk rutīna, man patīk mājās, man tur ir labi, why would i want to leave? bet es tomēr braucu, jo pasauli jāredz. citas motivācijas man nav.

ziemassvētku pasākums grupiņā bija nekas cits kā vien pārbaudījums un izaicinājums. bērnam bija vienkārši viss slikti, un, principā, pasākums beidzās ar asarām. no kā? no visa. kad jau ierados, bija slikta oma. tad viņš nav gulējis, un tad viņš grib piparkūku, un tad viņam nepatīk, ka uz viņu tik daudzi skatās (šī varētu notikuma sāls, jo to viņš teica jau vakar), tad viņš gribēja salavecim blakus, bet tur nebija vietas, tad viņš gaidīja dāvanu un domāja, ka par viņu ir aizmirsts, tad viņš gribēja savu draugu (draugs, gods kam gods viņu sabučoja un samīļoja, bet pēc tam ar mammu aizgāja mājās, kas atkal bija bēdu avots), tad viņš gribēja mājās. var teikt, ka priekšnesumos viņš pārstāja piedalīties līdz ar manu ierašanos.

mana vienīgā doma bija, ka nekad vairs negribēšu iet uz šiem pasākumiem.