ziemassvētku pasākums grupiņā bija nekas cits kā vien pārbaudījums un izaicinājums. bērnam bija vienkārši viss slikti, un, principā, pasākums beidzās ar asarām. no kā? no visa. kad jau ierados, bija slikta oma. tad viņš nav gulējis, un tad viņš grib piparkūku, un tad viņam nepatīk, ka uz viņu tik daudzi skatās (šī varētu notikuma sāls, jo to viņš teica jau vakar), tad viņš gribēja salavecim blakus, bet tur nebija vietas, tad viņš gaidīja dāvanu un domāja, ka par viņu ir aizmirsts, tad viņš gribēja savu draugu (draugs, gods kam gods viņu sabučoja un samīļoja, bet pēc tam ar mammu aizgāja mājās, kas atkal bija bēdu avots), tad viņš gribēja mājās. var teikt, ka priekšnesumos viņš pārstāja piedalīties līdz ar manu ierašanos.

mana vienīgā doma bija, ka nekad vairs negribēšu iet uz šiem pasākumiem.