|
|
|
Augusts 25., 2004
12:46 - .nu.
Tipa
labrīt.
Vakar man nets atslēdzās jau ap diviem naktī, un es biju spiesta domāt,
ko darīt, jo kaut kad pēc pusnakts biju izmaukusi karstu kafiju...Nu
ko...turpināju skatīties lotr...
Sagribējās man doties izjādē ar zirgu. Tas nekas, ka nekad to neesmu
darījusi. Nu labi - kaut kad, kad vēl pamatskolā gāju, man bija
sēdēšana zirga mugurā, kamēr viņš mierīgi pastaigājās turpat Rīgas
Zooloģiskajā dārzā. Kā nu viņu sauca...? Amaretto. Es pat atceros. Kā gan citādi - tak pirmais, un līdz šim arī vienīgais...
Mūzika: Meat Beat Manifesto - Everything Counts
|
16:27 - .dots.devējam.atdodas. [vismaz tas sliktais jau nu gan]
Tagad varat rēkt par mani.
Paskatos pa pa logu - lietus līst. Bet uz pilsētu man jāiet, lietus vai
sniegs, vai saule, vai vējš. Uzvilku siltu džemperi, riktīgus apavus,
svārkus līdz zemei, paņēmu lietussargu un devos sastapties ar āra laiku
vaigu vaigā. Tajā mirklī arī noplaka visa drosme un frāze es jau neesmu no cukura
vēl nekad nebija likusies tik nepiemērota. Lietus vējš tik spēcīgā
kombinācijā, ka šķita, ja lietussargs būtu lielāks, es varētu pacelties
gaisā.
Saliju slapja līdz pēdējai vīlītei, nosalu tā, ka vairāk negribas, bet
vismaz visu nokārtoju. Ā, nē...vēstuli pastkastē aizmirsu
iemest...šaise..
Kurš vēl raksta vēstules ar roku? Ja uzrakstīt es vēl varu ātri, tad
vēstules nogādāšana līdz pasta kastei man parasti aizņem vismaz
mēnesi.. Un tas viss tikai tāpēc, ka māsīca nolēmusi uzsākt ar mani
saraksti...pa pastu..
Mūzika: Garmarna - Herr Holkin
|
19:34
Nelaba diena.
Mūzika: Persephone - Guardian Angel
|
21:03
Ziniet, ko es gribētu uzzināt?
Kā mana mutere, hizm*šizm*vizm*fizm, uzzināja, ka es pagājšnedēļ biju Jaunmārupē?
|
21:59
Negribu dzirdēt nevienu vārdu no viņas puses. Negribu dzirdēt viņas balsi.
Šķiet, pretošanās sistēmai ir izgāzusies kā veca sēta. Nav man pie kā
turēties. Nav, uz ko tiekties. Negribu, un ja gribētu, nevarētu. Nekad
nekas nesanāk. Nekad. Dari, ko gribi, vienmēr kāds būs neapmierināts.
Vienmēr kaut kur būs nepilnība. Vienmēr es kaut ko būšu aizmirsusi.
Vienmēr es pati būšu viens liels staigājošs defekts. Nesaprotu, ko es
te vispār daru.
Viens teikums minūtē.
Dziesmā laikam skanēja, ka we cannot be forsaken, bet we can.
Nav jēgas kulties uz priekšu. Nevaru vairs pretoties straumei. Laidīšos
līdzi. Apprecēšos, būs man sekss vienreiz mēnesī vai vienalga, cik
bieži, lai es būtu normāla. Dabūšu bērnus. Tupēšu vīram zem tupeles,
katru nedēļas nogali braukšu apciemot muteri un pacietīgi uzklausīšu
viņas uzbraucienus. Nomiršu kā kārtīgs mietpilsonis savā gultā 85 gadu
vecumā. To Tu gribi? Nu tad to Tu arī dabūsi, mīļo māmiņ.
UPD. Apmēram pusstundu pēc šī referāta uzrakstīšanas es atkal sajutos kā revolucionārs. Es NEVARU nepretoties tam, ka man kāpj uz galvas.
Bet paldies arī jums.
Garastāvoklis:: kāpēc mani zibens nenosper?
Mūzika: Veruca Salt - Somebody
|
|
|