> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi

Augusts 25., 2004

f

21:59 Negribu dzirdēt nevienu vārdu no viņas puses. Negribu dzirdēt viņas balsi. Šķiet, pretošanās sistēmai ir izgāzusies kā veca sēta. Nav man pie kā turēties. Nav, uz ko tiekties. Negribu, un ja gribētu, nevarētu. Nekad nekas nesanāk. Nekad. Dari, ko gribi, vienmēr kāds būs neapmierināts. Vienmēr kaut kur būs nepilnība. Vienmēr es kaut ko būšu aizmirsusi. Vienmēr es pati būšu viens liels staigājošs defekts. Nesaprotu, ko es te vispār daru. Viens teikums minūtē. Dziesmā laikam skanēja, ka we cannot be forsaken, bet we can. Nav jēgas kulties uz priekšu. Nevaru vairs pretoties straumei. Laidīšos līdzi. Apprecēšos, būs man sekss vienreiz mēnesī vai vienalga, cik bieži, lai es būtu normāla. Dabūšu bērnus. Tupēšu vīram zem tupeles, katru nedēļas nogali braukšu apciemot muteri un pacietīgi uzklausīšu viņas uzbraucienus. Nomiršu kā kārtīgs mietpilsonis savā gultā 85 gadu vecumā. To Tu gribi? Nu tad to Tu arī dabūsi, mīļo māmiņ. UPD. Apmēram pusstundu pēc šī referāta uzrakstīšanas es atkal sajutos kā revolucionārs. Es NEVARU nepretoties tam, ka man kāpj uz galvas. Bet paldies arī jums.

Read Comments

Reply

No:	Sviesta Ciba user Lietotājvārds: Parole: Iežurnalēties ar'?  Anonīms Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:	Tematā HTML ir aizliegts   Neformatēt automātiski:
Ziņa:	Gandrīz jau aizmirsu pateikt – šis lietotājs ir ieslēdzis IP adrešu noglabāšanu. Operatore Nr. 65.