Finanšu sadaļa bija ļoti daiļa (vietumis īstais iedvesmas avots bija bezmaz vai ar pirkstu acīs iebakstīts, vietumis bija sadzejotas stipri far-fetched lietas, bet tas kopējo sajūsmu īpaši nemazināja), un katra wannabe kvantu grāmatveža sirdī noteikti ielija sajūsma.

Tāpat Duglasa izgājieni pa Saville Row un John Lobb kurpju iepirkšanas tūre ielīksmo sirdi. Tāds Sex and the City variants jaunskungiem.

Love story un ģimenes drāma bija pilnīgs sūds. Viņi varēja atstāt tikai finanses, un viņiem uzreiz būtu stabila auditorija. Bet nē, viņiem vajadzēja pīt klāt vēl tādu sižetu, kas arī meksikāņu seriāliem liktos pārāk salds.

Nekādi nesaprotu, kāpēc msjē LeBouf ir aktieris — ne viņam harizmas, ne spēju, ne good looks. Ja vēl atceramies, ka pirmajā Volstrītā Duglasa protežē bija Čārlijs Šīns, vispār atliek vien nopūsties, ak, tagad tādas filmas vairs netaisa (viņam var pārmest daudzas lietas, bet tas nu gan ir fakts, ka tam kungam nu reiz ir viss, kas nepieciešams Holivudas zvaigznei — cita lieta, protams, ko viņš ar to dara.) Mme Mulligan ir kaut kas tracinošs. Es pat nezinu, kas. Tas ir apmēram tā, kā pusdienās jums priekšā noliktu lielu šķīvi ar putukrējumu, sak, labu apetīti. Skaidra lieta, mīlīga būte, bet tas mīlīgums nav necik sabalansēts ar kaut ko citu.

Tā apmēram.

(Reply to this)