pag, es romā nodzīvoju 4 gadus, kur vēl ilgāk. :D t.i., ja pavilktu vēl, es vairs te atpakaļ nespētu iedzīvoties. un tiem kaimiņiem ar švunku nemaz nelēcu kaklā, viss pamazām.
par paiku ir šitā - ja dzīvo tādu emigranta skumjo dzīvi ar tādu maksimāli regulāru nostaļģisku rupjmaizes doniņas graušanu pie tā loga, kas ziemeļu virzienā, tad patiesi sūdīgi. mums bija nedaudz cits uzstādījums. skaidrs bija tas, ka uzturēšanās ir ierobežota vienā konkrētā laika nogrieznī, nu tad mēs to izmantojām maksimāli, lai saprastu, no kā sastāv vietējie labumi. tici vai ne, pa visu to laiku man skābā krējuma nesagribējās ne reizi. arī atvestā rupjmaizes šķēle ar uzgrieztu kūpinājumu jau otrajā gadā kaut kā bezgala neiegaršojās. vestos balzāmus visus rūpīgi sakolekcionējām vienā plauktā un kad atgriezāmies, reimportējām, un pa pagājušo rudeni-ziemu-pavasari jau gandrīz visu krājumu esam izlakuši, hehe. bet par vienveidīgumu un prastumu, ko tu mini - ar vieniem vienīgiem dārzeņiem var panākt lielāku dažādību, kāda kaucmindei pat sapņos nav rādījusies. es nemaz nerunāju par gaļām un jūras radībām. ja kaut kur ir vienveidība un izvēles iespēju trūkums, tad tas latvju tirgus, latvju pārtikas veikali, latvju viesmīlības (sevišķi, ja pieejamajiem labumiem nomīnuso cittautu tradicionālos produktus, kas itālijas gadījumā ir nevis pamatmasa, kā pie mums, bet izņēmums)

bet kur ta pats esi iekūlies, tak ne jau neapolē, ko?

(Reply to this) (Parent)