Kā man patīk rakāties pa netu un meklēt skaistas bildītes...Tāds sīkums, kā laba bilde spēj ievērojami uzlabot omu, kas man, starp citu, jau tāpat ir gana laba. Šorīt pamodos netipiski agri sev.. Atceros, no rīta mamma man kaut ko teica un es nomurminaaju mhm..tikai es vairs neatceros, ko viņa teica..
Varbūt sanāks šodien atkal aizbraukt uz laukiem..man patīk braukt tās četrdesmit minūtes caur mežu..var gremdēties savās domās..parasti es gan neko neizdomāju, bet pats domāšanas process man tīri labi patīk. Galu galā - nevar jau vienmēr kaut ko secināt vai saprast. Patiesībā man ļoti nepatīk frāze es sapratu..vai..es secināju. Man bija (vēl ir) draudzene, kas tā baigi bieži teica..reiz neizturēju un pateicu viņai tu baigi bieži kaut ko secini. Viņa tā kā sakautrējās, un mani pakremta sirdsapziņa, ka tā ļāvos kārdinājumam uzbraukt (mana vājība - tā no visas sirds ar kādu pakasīties; ar noteikumu, ka neviens neapvainojas)..nu ja..bet vismaz viņa vairs tik daudz neizmantoja to vārdu salikumu. Un šonedēļ tā pati draudzene solīja pie manis atbraukt. Es pat ātrāk steidzos uz mājām, lai viņu sagaidītu. Phe! Atnāk sms: "Piedod, es netieku liidz teviim, man kurpei noluuza papeedis. Buus jāatliek tikšanās". Labi..taisnību sakot, es par to nepārdzīvoju, jo domāju, ka man atkal būs jāklausās viņas neskaitāmie piedzīvojumi un jāklausās arī, cik viņai ir kantējušies klāt, cik viņa boifrendus paspējusi nomainīt..ēm..tas man jau ir apnicis..bet vispār viņa ir jauks cilvēks. Tikai dažreiz viņa mani kaitina ar savu izturēšanos. Man nav pieņemams veids, kā viņa uztver dzīvi. Sākumā bija jautri klausīties, es pat viņu apskaudu (arī tagad viņas klātbūtnē sajūtos maza un pelēka; kā fons, uz kura viņa var izcelties), bet tad..viss. Tā labuma bija vienkārši par daudz.
Citreiz škrobojos - nu kā es varu tā par viņu domāt - bet, no otras puses, viņa droši vien par mani nedomā labāk. Bet draudzenes esam. Pilnīgi vai jāsmejas.