|
|
|
Oktobris 26., 2008
13:24
sīkumos (un ar vārdu sīkumi es domāju lietas, kas ir maza izmēra) man vajag tās skaistākās (pēc manas gaumes) un dārgākās (tām, kuras izvēlos, vienkārši ir tendence būt augstākos cenu plauktos par pārējām vai ar lielāku nemateriālo vērtību) lietas, piemēram, skaistāko krūzīti (kas izrādās tā, kuru mamma atvedusi no drēzdenes kā suvenīru) rīta kafijai ar pienu.
un, vispār, man šķiet, es esmu ļoti izlutināta. es (gandrīz) vienmēr dabūju to, ko gribu. problēmas sākas tajā mirklī, kad es nezinu, ko gribu. tad es arī dabūju vai nu neko, vai nu kaut ko, kas nav ne šis, ne tas, ne vispār kaut kas.
bet, iespējams, es nemaz neesmu tik izlutināta, jo es diezgan labi zinu, ko es varu dabūt, un ko vienkārši nav jēgas prasīt.
un, tik un tā, lai arī cik es (varbūt) esmu izlutināta, kamēr es neesmu dabūjusi to, ko esmu vēlējusies, man iekšā sēž doma, ka figu es dabūšu un neko vairāk.
tas netraucē man vienmēr, vienmēr, vienmēr vēlēties labākās un skaistākās lietās
(izņemot tās reizes, kad man šķiet, ka es neesmu pelnījusi absolūti neko).
labpusdienlaik!
|
Comments:
pilnīgs sajukums. bet - būt izlutinātai ir ļoti ļoti patīkami. vienmēr gribēt labāko nozīmē to vienmēr arī iegūt.
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/151003/2403) | | From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) f |
|---|
| Date: | 26. Oktobris 2008 - 14:04 |
|---|
| | | (Link) |
|
:)
| From: | |
|---|
| Date: | 26. Oktobris 2008 - 14:10 |
|---|
| | | (Link) |
|
jaja, un dažreiz šī izlutinātība pavisam īpatnējā veidā iedarbojas uz apziņu, liekot tai par patiesību pieņemt pavisam neiespējamas lietas.
piemēram, skaties Tu, cilvēks, uz zābaciņiem, un domā - smuki, jā, bet LV apstākļos tos var nēsāt mēnesi gadā kopāņemot. bet izlutinātība jau čukst - nu beidz, kāds mēnesis, mums jau sen vairs nav aukstu ziemu, pērc tik nost.
un tad pienāk ziema ar bargu salu un Tavi salstošie pirksti Tev jautā - nu bļa, ar kuru galu Tu domāji?.. |
|
