Ezīša personīgā miglas ieleja

Pirmo reizi tā riktīgi apsēdos pie "kaķistabas" galda.

Secinājumi.
1. Man te patīk sēdēt.
2. Šī vieta mazliet pat iedvesmo un man ir aizdomas, ka pasēžot vēl, iedvesmos vēl vairāk.
3. Jānopērk kaut kāds krēsls ar atzveltni un galda lampa. Un sadalītājs kontaktam, lai tur var iespraust gan PC, gan lampu.
4. Apgādāt veco, mīļo printeri ar krāsu un piedabūt viņu klāt savam lapsim.

5. ĶERTIES PIE DARBA. DARBIEM. :)

- I name this child Merlin.
- Why you are making gestures? Save the mother! She is dying!
- No, she is not. She is dead.

- If I would want to punch you in your heart, I would break my fist.

- This is Excalibour! I want you to hold it for my until a good man comes to take it from you!
- Then I will hold it forever.

un tas viss kopā noteikti ir zīme, ka jāiet aiz dusmas kārtot māja.
vai vismaz traukus nomazgāt.

piekāsiens dubultā virtuālajā pasaulē
plānu maiņa uz "kaut kad vēlāk, stipri vēlāk" reālajā pasaulē.
(un tā pirmdiena, sasodīts)
(un OPEN karte arīdzan)

tobiš, šovakar gribās, kaut rīts nemaz nebūtu pienācis vai arī ātrāk pienāktu nākošais rīts..
ā, nē.
nākošais rīts neder.
paredzēts radu uzlidojums.

Vienā nopuva visas zemenes, kamēr es gulēju.
Otrā neviens negrib pirkt manus salātus.
Laikam arī dārznieks no manis nisanāks :D

Darba produktivitāte, ja ir pēdējā darba diena konkrētajā vietā un darbs arī iedots tāds kaut kāds ar domu, lai nav tā, ka galīgi nav ko darīt, jo patiesībā īsti ko darīt tiešām, nav, ir katastrofāli zema.
Sevišķi, ja boss vēl pieminējis, ka drīkst neiespringt un tā.

Gief 31.08, plkst. 16.00

Ok, ceturtdienas būs nāve.
Divas lekcijas pie Lasmanes ir vairāk nekā OK. Tā būs dienas daļa, kuru dievināšu.
Divas lekcijas pēc tam pie Šulmanes nogalinās ne tikai manu prieku par dienas pirmo daļu, aizmidzinās pusi kursa, kuram netraucēs otras puses skaļās sarunas, bet arī jebkādu entuziasmu un darbasparu un vispār.
Par ko mums tāds sods.

P.S. Pa vienai tās Šulmanes lekcijas varētu klausīties pat aktīvi un efektīvi. Divas pēc kārtas - no otrās būs nulle jēgas.

Citāts no bračkas facebook.com

"We have met one belgian, he is great like us. :D He can understand all of our jokes. :)"

Bet vispār man darbā uz galda dzīvo sliktie rūķīši.
Viņi izdzer manu karsto šokolādi.
Viens brīdis un voila! šokolādes vairs nav. :(

Es gribēju pateikt, ka tie kalendāri, kuros 31.08 ir pirmdiena, konkrēti nerullē.
Bet es atriebšos.
Pirmdien iešu uz darbu uz deviņiem nevis pusastoņiem.

Tagad, kad apmēram idejas ir nobriedušas, jāsāk plānot tā nopietnāk to realizācija.
Gan tai, kas sirdij.
Gan tai, kas zinātnei un nākotnei.
Gan tai, kas sirdij, zinātnei un nākotnei.

Nu ja viš ir ieticis pasniedzējos, ta es arī varu.
Toč varu.

- Tikai zini, es jau vispār daudz guļu. Kamēr aizmigšu pavisam.
- Nu pag, pag, to gan labāk tik drīz neplāno.
- Ej nu. Ir jau sen ieplānots, tik nesanāk laika.

...pie trim dāmām.
Iešu vēl, jo bija forši.
Tik nākošreiz jau "runāsim par nopietnām lietām", ja citē vecāko no viņām.

Bija īpaši.
Iziet no mājas un sajūtu līmenī nojaust, ka lielākā daļa no tiem cilvēkiem, kas dodas uz Brīvības ielas pusi, dodas turpat, kur mēs.
Ieraudzīt kontrolpunktu un sajust vienoto domu, vienoto smaidu, to vienveselumu.
Bērni ratiņos, bērni ne vairs ratiņos, jaunāki un vecāki jaunieši, brieduma un sirmuma gadus sasniegušie...
Esmu pārliecināta, ka lielai daļai no viņiem nemaz tik viegli neklājas, taču visi bija kopā un uz to brīdi tajā gaisotnē un emociju vilnī vismaz uz to vienu kilometru visas sliktās lietas aizmirsās.

Beidzot aiz līkuma iznira policijas auto, aiz tā - pirmā skrējēju rinda, plecu pie pleca pāri visai Brīvības ielai, aiz viņiem vēl viena un vēl viena... Un tad vairs ne rindas bet vienkārši cilvēku pulks. Ne pūlis, ne bars. Pulks.
Viņu bija daudz un bija tik patīkami, satraucoši un neatkārtojami šajā pulkā iejukt, pievienoties, ievienoties... Elpot vienu elpu.

Šī diena izvērtās pavisam īpaša. Un tas kilometrs Brīvības ielas (zinot sevi) allaž liks pasmaidīt, atceroties, cik īpaši skaista šī diena bija.

Paldies Spārēnam :)

Pirms 20 gadiem stāvēju.
Šodien skriešu.
Bet šodien zināšu un sapratīšu, ko un kāpēc.

Piepildījuma sajūta.

Un jāsāk rakstīt referāts.

Dīvaini, ka mazais čalis izaudzis par lielu puiku un tagad uz gadu būs prom.
Tas nekas, ka reti tiekamies i tāpat, bet kaut kā apziņa, ka šamais tur tālumā nevis tepat, aiz 100km, iedveš baigo tukšumsajūtu.
Laikam pirmoreiz tā riktīgi kaut kāda asinsbalss un radusaite ierunājusies.

Mazliet skumstu.

Atrofējusies?
Moš tomēr saņemties un neatjaunot.

Nu un jā.
Šodien gāju pa ielu, ieraudzīju vienu košmatainu sievišķi gados. Otrā ielas malā viņa bija, tātad mati bija ļoti koši, ja reiz ar velo braucot pamanīju.
Nē, nu uzdrīkstēšanās protams, ir laba, iespējams pat apsveicama lieta.

Bet tomēr man liekas, ka ar tādiem košmatiem un citām ārišķībām, sevišķi tik ļoti uzsverot un izrādot un akcentējot viņas, cilvēks pašapliecinās tiktāl, ciktāl nekā cita, ar ko pašapliecināties viņam nav.
(Man taču arī bija koši mati. Septītajā klasē uz sešām nedēļām. Tad atgriezos pie akadēmiskajiem sasniegumiem).
Un tad cilvēks pieaug, izdara kaut ko tādu, ar ko var lepoties arī ar cilvēcīgu matu krāsu staigājot, viņu tāpat pamana, seja izskatās līdzīga fotogrāfijai pasē, mati neizskatās pēc krāsotiem salmiem, nagi netraucē dzīvot... Un visi ir laimīgi (atskaitot ķīmīzeru ražotājus)

Nē, nu visu ko var piedot un attaisnot.
A bet finansiālā iedzīvošanās uz drauga rēķina, manuprāt, pieskaitāma augstākā līmeņa un lielākā izmēra cūcībām.
Nu un, ka tā summa nav tik liela, lai nomirtu badā (bet tomēr pietiekami, lai vienas pusdienas sanāktu)? Nu un, ka draugs moš nepamanīs, ka esi mantiņu pircis ar atlaidīti, a bet atdodot eventuālajam īpašniekam nokās pilnu cenu? Nez, es parasti vēl iepriecinu savējos, sevišķi šodienas ķibeļkontekstos - re, palīdzēju ietaupīt.
Ok, viens ir lamāties uz kalvīšiem un šleseriem.
A ko iesākt, ja tāds kalvītis uzrodas tavu draugu pulkā (hmm, vai tiešām draugu?)?

Nu neko.
Žēli nopūšos un izsvītroju cilvēku no uzticamo personu saraksta.
Šodien laikam tādi laiki, kad teorētiski viss ir piedodams un attaisnojams, savukārt sirdsapziņas izslēgtas.

P.S. Naivi ceru, ka tā tomēr bija pārskatīšanās.
Diemžēl, pēdējā laika kontekstā - nebūtu pārsteigta, vien dziļi vīlusies, ja tā nebija pārskatīšanās.