Ezīša personīgā miglas ieleja

Bija īpaši.
Iziet no mājas un sajūtu līmenī nojaust, ka lielākā daļa no tiem cilvēkiem, kas dodas uz Brīvības ielas pusi, dodas turpat, kur mēs.
Ieraudzīt kontrolpunktu un sajust vienoto domu, vienoto smaidu, to vienveselumu.
Bērni ratiņos, bērni ne vairs ratiņos, jaunāki un vecāki jaunieši, brieduma un sirmuma gadus sasniegušie...
Esmu pārliecināta, ka lielai daļai no viņiem nemaz tik viegli neklājas, taču visi bija kopā un uz to brīdi tajā gaisotnē un emociju vilnī vismaz uz to vienu kilometru visas sliktās lietas aizmirsās.

Beidzot aiz līkuma iznira policijas auto, aiz tā - pirmā skrējēju rinda, plecu pie pleca pāri visai Brīvības ielai, aiz viņiem vēl viena un vēl viena... Un tad vairs ne rindas bet vienkārši cilvēku pulks. Ne pūlis, ne bars. Pulks.
Viņu bija daudz un bija tik patīkami, satraucoši un neatkārtojami šajā pulkā iejukt, pievienoties, ievienoties... Elpot vienu elpu.

Šī diena izvērtās pavisam īpaša. Un tas kilometrs Brīvības ielas (zinot sevi) allaž liks pasmaidīt, atceroties, cik īpaši skaista šī diena bija.

Paldies Spārēnam :)