Jauns neatjēdzīgs skatījums uz lietām
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Sunday, May 7th, 2023
| Time |
Event |
| 11:34a |
Lūk, šis raksts faktiski noslēdz derības, ka pat Austrālija ar drakoniskajiem ierobežojumiem neizvairīsies no ievērojamas virsnormas mirstības. Tā ir lielāka nekā Zviedrijā. Varbūt pēc kādas citas izmantotās metodoloģijas nav, bet tik un tā ir salīdzināma ar Zviedrijas rezultātiem. Skots Aleksandrs finansēja jaunsološu politiķi Austrālijā, ar kuru man bija diskusija jau pandēmijas sākumā. Viņš ļoti uzstāja uz ierobežojumiem, tāpēc noslēdzām derības, ka tas ilgtermiņā nepalīdzēs Austrālijai izvairīties no sliktajām sekām. Vēlāk viņš arī teica, ka Ukrainai nevajag aizstāvēties pret Krievijas iebrukumu, jo tas tikai palielinās upuru skaitu. Kad notikumi parādīja, ka ukraiņi būtu aktīvi pretojušies pret iebrucējiem un ka krievi ir briesmīgi teroristi, kuri nogalina arī mierīgos iedzīvotājus, viņš mainīja savu viedokli. Tagad iegāju diskusijā atgādināt viņam arī par šīm derībām. Diemžēl, viņš ir izdzēsies, konts vairs nav pieejams un ar viņu sazināties vairs nevaru. Es ļoti labu saprotu, ka viņa politiskajā karjerā šis apstāklis par zaudētajām derībām tik sensitīvā lietā varētu būt kaitējošs, tāpēc ir vēlējies to izdzēst. Vēlu viņam visu to labāko turpmākajā karjerā. Ļoti ceru, ka viņš no tās būs kaut ko mācījies un ka viņš tiešām grib politikā sasniegt kaut ko ar pozitīvu mērķi sabiedrības labā nevis tikai, lai apmierinātu savu ego un varas tieksmes. Tas bija tik acīmredzami, ka ķert vientuļos skrējējus pludmalē nav nekas cits kā ļaunprātīga varas izmantošana. Pamazām cilvēki atjēdzas un sāk izlikties, ka viņi vienmēr tā bija domājuši. Nu lai jau tā būtu. Es neturu ļaunu prātu, bet turpināšu būt nežēlīgs pret visiem, kas cenšas uzspiest totalitāras normas un ļaunprātīgi izturēties pret cilvēku brīvībām. | | 4:51p |
randomizēti pētījumi svara samazināšanai
Ir cilvēki, kas argumentē, ka tas, ka ieteikums lietot maskas, nav devis vērā ņemamus rezultātus, ir nebūtiski, jo maskas strādā, ja cilvēki tās lieto pareizi.
Bet tā nav pareizā pieeja, jo cilvēku spējas vai vēlmes sekot norādījumiem ir ļoti būtiskas terapijas nozīmēšanā.
Šobrīd ļoti liela problēma ir iedzīvotāju aptaukošanās. Lielāka problēma tā ir ASV, bet kļūst aizvien nozīmīgāka arī Eiropā, UK un Latvijā. Būtībā var teikt, ka badošanās strādā. Ir visādas nianses, nepareizi badojoties var sabojāt veselību vai nesaņemt vajadzīgās uzturvielas. Bet ir dažādas programmas, kur tas viss tiek ņemts vērā.
Kāpēc ārsti tomēr cilvēkiem ar lieko svaru reti paraksta šādu terapiju? Galvenais iemesls ir tas, ka tās nestrādā. Cilvēki nespēj vai negrib tās ievērot. Daži ir spējīgi, bet vairums ne, tāpēc ārstiem nevajag tērēt laiku un pūles. Cilvēks pēc neveiksmīgas terapijas var justies vēl sliktāk nekā ja būtu pieņēmis savas nepilnības.
Bet dažreiz aptaukošanās tik ļoti kaitē dzīves kvalitātei, ka ir kaut kas jādara. Var veikt bariatrisko operāciju, kurā tiek izveidota eja pa tiešo no barības vada uz zarnām, apejot kuņģi, tādējādi ievērojami samazinot pārtikas daudzumu, ko cilvēks var vienā reizē apēst. Tai ir viduvēji rezultāti, tomēr daudzi cilvēki ir pateicīgi par to. Tomēr operācijām ir risks, un resniem cilvēkiem jo īpaši. Nesen ziņās bija par vienu slavenību, kura nomira šīs operācijas laikā. To var darīt tikai ļoti smagos gadījumos.
Es nezinu, vai šī operācija ir pētīta randomizētos pētījumos, bet jaunās pretdiabēta zāles kā semaglutīds vai tirzepatīds, kas ierobežo apetīti un izrādījās lielisks un samērā drošs līdzeklis, lai novājētu, šādos pētījumos tika pierādīts, kā efektīvs. Nav brīnums, ka šīs zāles ir kļuvušas ārkārtīgi populāras valstīs ar lielu aptaukošanās problēmu. Protams, to ilgtermiņa drošuma riski vēl nav pilnībā izvērtēti, un šīs zāles šobrīd ir dārgas, tomēr jau tagad ir zināms, ka tās ir labākas par vienkāršu ieteikumu badoties.
Tirgus ir pilns ar dažādiem viltus produktiem un uztura bagātinātājiem, par kuriem tirgotāji sola ātru novājēšanu. Nevienam no tiem nav pierādītas efektivitātes, izņemot šīm jaunajām zālēm – jo to efektivitāte ir pierādīta randomizētos klīniskajos pētījumos ar placebo kontrolgrupu. Ir laiks pacensties saprast, kā medicīnā strādā pierādījumi un kāpēc randomizētie pētījumi ir vislabākie. | | 5:51p |
Ir skaidrs, ka šobrīd ar kovidu būs inficējušies gandrīz visi (kaut kur 99%). Interesanti būtu zināt, cik daudzi no mums cibā nekad nav bijuši testēti pozitīvi? Es arī tāds esmu. Esmu testējies tikai spiesti, lai varētu ceļot, kad tā bija prasība, un tas vienmēr bija negatīvs. Domāju, ka pa šo laiku esmu saķēris kovidu, bet droši vien norakstījis to uz iesnām vai kādu saaukstēšanos, bet tas nav apstiprināts.
Ir vēl kāds? | | 9:54p |
kultūras atšķirības
Kas mani dziļāk aizskāra cibiņa antiprojekcija attieksmē, bija viņa tieksme izteikt nosodījumu par latviešiem – ka lūk, viņi tādi nesaprātīgi un bezatbildīgi, tāpēc ir pelnījuši stingrus brīvības ierobežojumus un turēšanu važās. Es jau nesaku, ka brīvības nozīmē pilnīgu visatļautību. Ir jābūt zināmai kārtībai, dažreiz arī individuāli sodi to pārkāpējiem utt. Bet, runājot par visu sabiedrību un tās veselību, šāda pieeja nav produktīva.
Viņš droši vien nedaudz cieš no latvieša mazvērtības kompleksa. Viņš domā, ka Latvija ir kaut kāda atpalikusi province, tāpēc tās iedzīvotāji ir zemākas kārtas, kamēr citas Eiropas valstis ir attīstītākas, tāpēc kaut kur Zviedrijā cilvēki ir godināmāki. Faktiski tas ir slēpts rasisms, un es tagad pierādīšu arī, kāpēc.
Kā jūs jau zināt, es šobrīd strādāju kā pašnodarbinātais vairākās aptiekās kā aizstājējs. Tomēr ik pa laikam es atgriežos pastrādāt aptiekā, kur pirms 4 gadiem izgāju apmācību. Nu jau šajā aptiekā ir nomainījušies visi darbinieki, un zīmīgi bija pamanīt, ka darba kultūra tajā ir palikusi nemainīga. Jaunie darbinieki ātri to apgūst un kā stafetē nodod tālāk, un tā ir kā nesalaužama sistēma. Jebkuras izmaiņas nāk ar ļoti lielām pūlēm. Pēc noteikumiem mums ir jāstrādā ar SOP (standard operating procedures – standarta darba procedūru aprakstiem), bet praksē tās neviens nelasa. Kad darbinieku apmāca, viņam parāda, ka, lūk, šo dara tā un tā, un viņš atkārto. No sākuma nedroši, lēnām, bet ar laiku jau ātrāk un drošāk. Viņš pamazām iemācās visus izņēmumus, izņēmumu izņēmumus, kurus pat nav iespējams līdz galam dokumentēt, un pārņem vecāko darbinieku tradīcijas. Šī darba kultūra iegūst savu dzīvi un personiskus vaibstus, lai gan tā nav tverama lieta.
Pozitīvas kultūras gadījumā uzņēmums uzplaukst. Šīs aptiekas īpašnieks cenšas pieņemt darbā imigrantus, nevis vietējos angļus, jo viņš uzskata, ka imigranti ir strādīgāki un atbildīgāki. Nezinu, vai viņam tajā ir taisnība, bet lai kā tur būtu, viņa aptieka pat pēckovida krīzē uzplaukst, kamēr citas aptiekas pilsētā zaudē pacientus un ir uz bankrota robežas. Tā visbiežāk nav individuālu darbinieku vaina, bet tajā, ka uzņēmuma kultūrā kaut kas ir nogājis greizi, un viņi nespēja to izlabot.
Ja pat vienā mazā aptiekā ir tik grūti izmainīt darba kultūru, tad varu iedomāties, cik grūti to ir lielā uzņēmumā ar tūkstošiem darbinieku vai valdības struktūrās. Vieni un tie paši cilvēki var būt ļoti produktīvi uzņēmumā, kur ir labi izveidotas sistēmas, ir pozitīva darba kultūra, un būt neproduktīvi, kur tās nav. Tāpat valstis pamatā atšķiras nevis ar cilvēkiem, kas visi ir pārsteidzoši līdzīgi savās īpašībās, bet gan iesakņotajā kultūrā un sistēmās, kas nosaka to darba ražīgumu un labklājības līmeni.
Tāpēc es savu kritiku par Latviju mazāk vēršu pret konkrētiem politiķiem, bet vairāk pret pašu sistēmu, tās kultūru un tradīcijām. Pat tik vienkāršā lietā kā nespējā izņemt zāles ar vadītāja apliecību nekad neesmu vainojis konkrētu politiķi vai normatīvu rakstītāju. Šī norma ir visas ierastās birokrātiskās kultūras rezultāts. Cilvēki pamatoti nejūtas, ka ir spējīgi kaut ko mainīt, jo viņi ir tikai skrūvīte milzīgajā neefektīvajā sistēmā.
Man nav zināmas atbildes, kā to izmainīt. Es varu tikai censties mēģināt to darīt, meklēt iespējas, skaidrot, pārliecināt, likt cilvēkiem pamazām apzināties, ka var darboties arī efektīvāk. Varbūt kādreiz tas nostrādās, un kāds ministrs vai viņa uzdevumu izpildītājs spēs ieteikt pozitīvas pārmaiņas, kas nedaudz uzlabos esošo kultūru.
Tieši tāpat darbojas sabiedrības veselība. Vainot iedzīvotājus par slimību izplatību vai sliktu veselību nekad nav bijis produktīvi. Tā vietā daudz efektīvāk ir censties skaidrot, sniegt informāciju, darboties caur sabiedrības līderiem, pārliecināt viņus par to, ka ir vajadzīgas izmaiņas, un pastāvīgi meklēt, kā šīs izmaiņas padarīt pēc iespējas pieņemamākas visai sabiedrībai. Tas ir lēns un grūts ceļš, bet tas ir vienīgais efektīvais ceļš.
Šis attiecas arī uz daudzām citām lietām valsts līmenī. Nav tik daudz jānodarbojas ar vainīgo meklēšanu un grēcinieku kaunināšanu, bet caur pozitīvo – ir jāveido sistēmas, kuras strādā efektīvāk, un jāstiprina kultūra, kas ir brīva no korupcijas, ķildām un ir ar kopēju mērķi. |
|