Cepiens pret Ždanoku ir tipisks tribālisms, vajadzību pēc kura es laikam nekad nesapratīšu. Viena lieta ir nacionālisms – šī ir mana valsts un mēs visi kopīgi darbojamies, lai to padarītu labāku. Dažreiz ķīvējamies un paužam dažādus viedokļus, bet tik un tā visi esam savējie. Un vai tad tas arī nav tipisks literārs piemērs politikā – šis sliktais darbonis ir kuces dēls, bet viņš tomēr ir mūsu kuces dēls!
Bet pašreizējā attieksme tomēr rāda, ka tribālisms kļūst aizvien spēcīgāks, un cilts identitātei jau ir lielāka nozīme par valsti vai pilsonību.