panika ir bīstamāka par pašu slimību Psiholoģija nav uzticama zinātne, bet apgalvojums, ka panika ir bīstamāka par pašu slimību ir ļoti atbilstošs, lai raksturotu šo krīzi. Pārspīlētie pasākumi, ka cilvēkiem pat neļauj iziet laukā pavingrot, ievērojot distancēšanos, ir nevis objektīvi potenciālo slimības upuru, bet panikas radīts. Šī ir pārmērīgas reaģēšanas, nevis slimības krīze.
Es negribu teikt, ka šī nav reāla epidēmija, tomēr tā nav salīdzināma ar spāņu gripu, kurā mirstība bija 5%–10% un pamatā jauni vīrieši, nevis kā šobrīd mirstība ir mazāka par 1%, turklāt galvenokārt mirst gados vecāki cilvēki vai tie, kam pavājināta imūnsistēma.
Šobrīd farmaceiti ir ļoti pārslogoti. Lai gan tiek palielinātas darba stundas, zāļu izsniegšanas laiks ir palielināts no 2–3 dienām līdz nedēļai. Darba apjoms ir ārkārtīgi pieaudzis, un farmaceiti ir pārstrādājušies un tuvu izdegšanai. Bet kāpēc tā ir noticis? Mēs zinām, ka pret koronavīrusu nav aptiprinātu zāļu, tāpēc tas nevar būt iemesls. Ir nedaudz lielāks pieprasījums pēc pretklepus zālēm, un vairāk cilvēku grib atmest smēķēšanu un lieto dažādus farmakoloģiskus līdzekļus, kas palīdz šajā procesā. Tomēr tas neizskaidro pieaugušo lielo noslodzi. Daudzi cilvēki nāk uz aptieku, jo vēlas saņemt atbalstu, kādu, ar ko parunāties un saņemt nomierinājumu. Tas būtībā arī ir farmaceita uzdevums – skaidrot cilvēkiem, kāpēc panikai nav pamata.
Visvairāk noslodze ir pieaugusi tāpēc, ka cilvēki tagad ir satraukušies un iet pie ārsta vai iegādājas bezrecepšu zāles bez vajadzības. Katrs, kam tagad kaut kas iesāpas vai rodas diskomforts, kļūst nobažījies daudz vairāk nekā agrāk. Cilvēkiem ir pieaugušas bailes no nāves, ka vislielākais valdību izaicinājums ir nevis sagādāt maskas, bet pārvaldīt šo paniku.
Objektīvi raugoties, nav pamata, ka lielajam koronavīrusa slimnieku skaitam būtu jāapgrūtina veselības sistēma. Sistēmai vajadzētu darboties tāpat kā agrāk – atceļot mazsvarīgas procedūras, bet turpinot ar tām, kas ir neatliekamas, piemēram, dažādas vēža terapijas. Savukārt koronavīrusa slimniekiem var piemērot triāžu. Tomēr tā nav noticis, jo sistēma ir pārslogota visvairāk šīs panikas dēļ. No tiem, kas nonāk slimnīcā ar aizdomām par koronavīrusu, vismaz 90% gadījumos testi ir negatīvi. Šis nepamatoti lielais pieplūdums pats par sevi jau rada nevajadzīgu noslodzi. Tas ir arī ļoti slikti, jo uzgaidāmajā telpā vienmēr ir kāds, kurš ir Covid-19 slimnieks, un tie nav tikai ārsti, kuri tiek inficēti.
Es apzinos, ka šāda racionāla pārvaldība var eksistēt tikai ideālā pasaulē. Sistēmas ir uzbūvētas tā, ka ātra elastīga reaģēšana nav iespējama. Ja veselības autoritātēm vajadzēja divus mēnešus, lai atzītu, ka maskas tomēr var ieteikt arī cilvēkiem uz ielas, tad nav cerību, ka ir iespējams izmainīt sistēmā iesaistīto attieksmi pret triāžu vai paliatīvo aprūpi. Šīs izmaiņas pat ideālos apstākļos prasa gadu desmitus vai ilgāk. Tāpēc, kad sākās satraukums, valdībām vairs nebija īsti izvēles, kā rīkoties – vai nu cilvēki būtu panikā no tā, ka sistēma darbojas nesatraukti kā ierasts, vai arī no tā, ka tā darbojas neefektīvā panikas režīmā. Reti, kurš vēl domā racionāli, bet
daži vēl tādi ir.
Jāsaprot, ka tagad mēs visi cietīsim no ekonomikas sagrāves. Tie nebūs tikai apkalpjošā sektorā strādājošie, kas paliks bez darba. Ekonomikas krīzē samazināsies visu valstu budžets un attiecīgi finansējums visām nozarēm. Arī zinātne saņems daudz mazāku finansējumu daudzus gadus nākotnē – ierobežojot, cita starpā, pētījumus veselības jomā.