fu*k love

četras kafijas krūzes, grāmatu un lapu čupa. rīt eksāmens, vajadzētu saņemties un samācīties. bet, ejot uz virtuvi pēc piektās krūzes, ieraudzīju, ka bļodu, kura piebāzta ar gurķiem un tomātiem, tik anormāli forši apspīd tā smacīgā lietus gaisma. protams, ka kafija un mācības palika otrajā plānā un 40 minūtes bildēju vienu sasodīti smuku dārzeņu bļodu, kurā vēl pietam ir arī dārzenis, kas man negaršo, bet vizuāli ļoti pievelk - tomāts. tāda nu ir tā mana apzinīgā mācīšanās.
bet man pačukstēja, ka sesijā man viss izdosies.

man riebjas raudāt un man riebjas rakstīt blogu emociju iespaidā. bet tas man vēl nekad nav to liedzis darīt un šī reize, kā izskatās, nebūs nekāds izņēmums.
pēdējo dienu laikā esmu sapratusi, ka vienaldzība nav briesmīgākais, kas ar mani var notikt. man jau sen ir apnicis darīt pāri cilvēkiem, bet šoreiz es esmu pārsitusi pati sevi. viss ir pavisam savādāk kā es jebkad būtu spējusi iedomāties. Tu domā, ka jo dienas, jo kļūsti gudrāks, bet patiesībā tā nav. ja viss notiktu uz labu. tad es jau sen būtu kaut kur otrā pasaules malā, tālu prom no tuvajiem un beigtu viņiem čakarēt dzīvi.
es sačakarēju labāko, kas ar mani jebkad ir noticis. piedod (to es saku sev, jo es zinu, ka Tu iespējams to nekad nespēsi. un es sapratīšu. vismaz centīšos.)!

man ir pati foršākā māsīca pasaulē.

ikdienas tilzību blogs pārvēršas par personīgās degradācijas pierādījumu. mani uztrauc tikai uztraukuma klāt neesamība. pēc ilgu laiku baidīšanās būt ievainojamai es atkal pārvēršos par to fuckošanās mašīnu, kāda biju pirms gadiem diviem. un man tas patīk.

es vēl joprojām īsti nesaprotu, kāpēc visi man apkārt esošie (un ne tikai) cilvēki ar mani grib runāt par fuckošanos.

atkal jau nākas secināt, ka atgriežos stadijā, kad nekas mani neuztrauc. briesmīgi ir tad, ja neuztrauc citu jūtas? briesmīgi ir tad, ja neko vienk nejūti. bitch power goes on and on.

man ļoti, ļoti ir nepieciešams labs draugs, zaļa zāle, alus un visvieglākās pieejamās cigaretes ar ķiršu smaržu (ne garšu).

par spīti  tam, ka referātu čupas un dārgā draudzene Sesija mani gaida, nekur nav pazudis pārsteidzoši labais noskaņojums. sēdēt uz jumta, pīpēt un dzert lētu vīnu. neko vairāk man pašlaik nevajag.

izrādās, ka pārlieku lielā brīvība mēdz pārvērsties atkarībā no tā otra vēlmes tādam nebūt.un man ļoti, ļoti nepatīk būt atkarīgai no kaut kā vai kāda.

ārā līst un man ļoti patīk lēkāt pa peļķēm.

man ļoti, ļoti patīk tā sajūta, ka nekas nav obligāts vai patstāvīgs.

ja kādreiz parādās doma triekties lejā pa Dienvidu tiltu, tā ne pa jokam ieminoties un noņemot rokas no bremzēm, tad ziniet, ka mazliet zemāk ir barjera, kurā skaisti var ietriekties un pārlidot pāri stūrei. tikai pārsista lūpa.
p.s. jāatrod cits veids, kā iztriekt no sevis visas tās draņķības ārā.

man patīk tie lielie pamestie lidlauki nakts vidū, kuros es Tev mācu pīpēt un saprast, ka būs labi.

šampis pirms lekcijām laikam ne vienmēr ir tā labākā doma. it īpaši tad, ja to dzer neveikls cilvēks kas visu laiku aplejas.

uz mani laikam visvairāk iedarbojas, kad cilvēki apskauj mani un laiciņu nelaiž vaļā.

Tu vienkārši pasaki "braucam!" un es kāpju iekšā. man pofig, kas Tev bagāžniekā. varētu būt i visa sieva, i bērni.

gaidu sauli.
nē, īstenībā jau man nemaz tik ļoti nepatīk saullēkts. man patīk labāk tas brīdis pirms tam, kad sāk palikt gaišāks un gaiss tāds drēgnāks.

mani nekad nav aizrāvuši saulrieti. bet, kad saule lec, tas ir vienkārši kaut kas TIK neatkārtojams, ka vot tieši tādu mirkļu dēļ ir vērts palikt šite.

ā, viena lieta tomēr gan ir - es beidzot atradu to dziesmu, par kuru kāds senjau prom esošs krāniņveidīgais teica, ka tāda izklausītos es, ja es būtu dziesma. skudriņas pārskrēja.