![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
man riebjas raudāt un man riebjas rakstīt blogu emociju iespaidā. bet tas man vēl nekad nav to liedzis darīt un šī reize, kā izskatās, nebūs nekāds izņēmums.
pēdējo dienu laikā esmu sapratusi, ka vienaldzība nav briesmīgākais, kas ar mani var notikt. man jau sen ir apnicis darīt pāri cilvēkiem, bet šoreiz es esmu pārsitusi pati sevi. viss ir pavisam savādāk kā es jebkad būtu spējusi iedomāties. Tu domā, ka jo dienas, jo kļūsti gudrāks, bet patiesībā tā nav. ja viss notiktu uz labu. tad es jau sen būtu kaut kur otrā pasaules malā, tālu prom no tuvajiem un beigtu viņiem čakarēt dzīvi.
es sačakarēju labāko, kas ar mani jebkad ir noticis. piedod (to es saku sev, jo es zinu, ka Tu iespējams to nekad nespēsi. un es sapratīšu. vismaz centīšos.)!
pēdējo dienu laikā esmu sapratusi, ka vienaldzība nav briesmīgākais, kas ar mani var notikt. man jau sen ir apnicis darīt pāri cilvēkiem, bet šoreiz es esmu pārsitusi pati sevi. viss ir pavisam savādāk kā es jebkad būtu spējusi iedomāties. Tu domā, ka jo dienas, jo kļūsti gudrāks, bet patiesībā tā nav. ja viss notiktu uz labu. tad es jau sen būtu kaut kur otrā pasaules malā, tālu prom no tuvajiem un beigtu viņiem čakarēt dzīvi.
es sačakarēju labāko, kas ar mani jebkad ir noticis. piedod (to es saku sev, jo es zinu, ka Tu iespējams to nekad nespēsi. un es sapratīšu. vismaz centīšos.)!