fu*k love

Officiāli pārvācos uz tumblr.com.
Tagad meklēt mani šite.

šodiena ir atkārtots pierādījums manai varenībai. kursā ir pāri 100 cilvēkiem, 90% špiko, bet protams vienīgajam gadījumam, kad no eksāmena diezgan brutāli izmet ārā ir jānotiek ar mani. labi, ka neesmu dikti uz muti kritusi un pēc attiecīgas nomierināšanās terapijas varu ar pasniedzēju parunāt arī kā cilvēks ar cilvēku un beigās dzirdēt frāzi "nu tad sabučosimies un šķirsimies kā draugi". jāpamācās gan būs, lai varu sesijas laikā vēl paspēt nokārtot, bet būs laikam stāsts ar laimīgām beigām šoreiz. fiu, noplauka!

any ideas kā lai cilvēkam pasaka: "ej galīgi, es Tevi savā dzīvē vairs nemazlietiņ negribu!", ja neklausās šitik tiešā tekstā?

par spīti visiem tiem dikti smieklīgajiem jokiem par rītdienas eksāmenu, atliek laika arī sajust visādas savādas sajūtas (mana psiholoģijas pasniedzēja gan teiktu, ka tās ir jūtas, jo sajūtām ir vajadzīgi sajūtu orgāni - ausis, acis, deguns, u.c., bet, nē, tas ir biku par nopietnu). pēdējā laikā ļoti daudz notikumu, un neko citu īsti jau nevarēja gaidīt, bija divi varianti - vai nu aiz visiem šitiem atgadījumiem es nobloķēšu sajūtas (-II-) pilnībā, vai arī sākšu beidzot pārspīlēti ķerties pie katra notikuma, emocijas, stāstot sev, ka baudu. sāku sevi iepazīt un sasodīti patīkama sajūta, ka reizēm spēju būtu arī kaut kas ārpus visiem šiem "maitas" zīmogiem. so fun!

Līvai ir galīgi aizbraucis jumts (nemaz nerunājot par to, ka šobrīd viņa par sevi runā trešajā personā), jo viņa visu dienu to vien dara kā mācās komunikācijas teorijas, dzer daudz kafijas un dzied līdzi visām popdziesmām pēc kārtas (jo tas taču ir tik viegli - vienkārši spēle "uzmini nu, kas būs nākamā atskaņa"). īsti nav vēl iespējams saprast vai līdz rītdienas eksāmenam var vispār paspēt iziet cauri visai tematikai. bet mis Haļavai vieta tiks rezervēta (atkal).

mums būs meiteņu vakars un mēs iesim uz hhc  iznīcināt pāris litrus alu. ritīgas dāmas, ka es Jums saku!

rīts. tēja. referāta pēdējās lapas. aizgāju pagulēt trīs stundas un izrādās, ka galvenais ir vēlu celties, nevis gulēt daudz stundas, lai justos izgulējies.

šovakar beidzot atdabūju savus smēķētājcimdiņus. nāca bonusā ar vēl šo to. un tas "vēl šis tas" bija tas, ko man tagad vajadzētu vismazāk. bļe, atliek tik sajust kaut kādu vienu jocīgu smaržu, kad visu vakaru nav miera. jūtos sasodīti vāja, naiva un maziņa.
šobrīd es klausos visādas labas dziesmas, cenšos izolēt sajūtas un drukāju referātu par pagaidām vēl līdz galam nesaprastu tēmu. visa nakts vēl priekšā, žēl tikai, ka kafija cauri un diennaktnieks tik tālu, ka pat man bail iet caur Maskačku tik ilgi vienai. cigaretes arī kaut kur esmu pazaudējusi. nu neko, būs man te viens dabiskais vakars bez visādiem kaitīgiem ieradumiem. tikai čupa grāmatu un daudz, daudz jasmīna tējas.

ja es godam izturēšu šito nedēļu, tad es taču būšu vienkārši supersieviete. tik daudz visa kā.

Shodien beidzot aizvilkos uz Pienu un, goda vaards, nesapratu, kas tur skaitaas tik kruts. Var jau buut, ka otrreiz kaadreiz arii aizieshu, bet pagaidaam izskataas tikai peec snobu piebaaztas neveiksmiiga paskata telpeles,kur, lai tiktu uz wc vai, pasargdies, pie baara, jaagaida aptuveni stunda.taapeec atlikusho vakara dalju pavadiju citur.

es atkal gāžu visādus podus, ko iespējams nevajadzētu pat aiztikt. aj, nē, aiztikt var visu ko gribās. un gribās.

man vajag aptuveni piecas minūtes, lai +/- iemācītos trinkšķināt tikoiepazītu dziesmu uz ģitāras, bet saņemties komunikācijas ētikas materiālu pārlasīšanai nespēju jau divas stundas.

ārā ir diezgan auksts, bet vajadzību pēc cimdiem tāpat jūtu tikai ļoti, ļoti garās distancēs. pīpēju es tāpat vairāk kā jebkad un man tomēr nepatīk, ja smird drēbes (jā, cimdi arī ir drēbes). cepuri es nevalkāju tāpēc, ka pēc ieiešanas telpā tā ir jānovelk, un tad es parasti izskatos pēc mazliet, mazliet uzsprāgušas makaronfabrikas. bet man ir silta kapuce, kuru uzvelkot izskatos pēc eskimosa. tā kā tie procenti siltuma, kas cilvēkiem aukstuma laikā izejot ārā pa galvu, man nekur nepazūd, no stress.

es šodien biki aizmuku no cilvēkiem, domām un problēmām. un bija forši, vienkārši pasēdēt, samīļoties un par rītdienu nedomāt. paldies.

laikam tomēr dzīvē esmu paveikusi arī kaut ko dikti slavējamu, ja man apkārt šobrīd ir tik šausmīgi labi cilvēki.

man patīk, ka cilvēki mani klausa un bez ierunām no rītiem zvana un modina mani.
esmu gulējusi veselu vienu stundu, bet jūtos diezgan labi, pat forši. jogas pozas šorīt šķiet tik vieglas un pēkšņi es esmu kļuvusi dikti lokana. bāc, negulēt ir jautri! nav pat nekādu problēmu aiziet uz to pī$%^@ eksāmenu, tikai žēl, ka es ne sūda (šausmīgi atvainojos) nezinu.
+ vēl es tikko sapratu, ka ēdu brokastis (parasti es nespēju dabūt iekšā neko vairāk par kafiju). smieklīgs rīts.

Mīļā Haļava,
es zinu, ka pēdējā laikā esmu Tev baigi bieži uzplijusies, bet lūdzu, lūdzu atnāc ciemos arī rīt. Plkst. 10.00 es sēdēšu 210. auditorijā un maskēšos aiz gudras sejas izteiksmes, bet nesatraucies - tā joprojām esmu es, tikai maliet lieliskāka aktrise.

es ļoti, ļoti priecāšos,ja pēc divām nedēļām kāds mani nolaupīs un aizvedīs uz pamestu lauku māju, kur es varu atslēgties no ārpasaules, pīpēt, fotogrāfēt un nemazlietiņas nedomāt par visiem tiem brīnumiem, ar kuriem man pēdējā laikā ir bijis jātiek galā.

- klusēšana ir zelts, Līva!
- es labprātāk valkāju sudraba rotaslietas, starpcitu.

es šonakt atkal iepazinos ar visādiem foršiem cilvekiem. un, bāc, man patīk apzināties, ka pasaulē ir tik daudz mazliet psihu cilvēku. biju aizgājusi arī uz dažām jaunām vietām un pagaršoju dažus jaunus alus, bet vakars tāpat, protams, beidzās Hesītī ar veģitāro burgeru un pālī esošo apmeklētāju apķiķināšanu (kautgan daži bija arī tīri labi, aicināja rīt Doma laukumā samīļoties). life's good.

viena no pēdējā laika labākajām sms: "Maita.". vismaz sajūta, ka kāds mani pazīst.