fu*k love

ik pa laikam uznāk tieksme pāraudzināt māti, rādot visādus raidījumus par tetovēšanu, vēl es viņai rādu raidījumus par lesbiešu un geju ģimenēm. tikai baidos, ka viņai lēnām parādās doma, ka arī es varētu būt sieviešmīle. tēvs jau vienreiz ko tādu pa telefonu caur puķēm ieminējās. īstenībā laba doma, varētu šos pabiedēt un atvest mājās meiteni, iepazīstinot kā savējo. smieklīgi. bet no otras puses, ja viņi neko nezin par mani un manām izdarībām ar krāniņveidīgajiem, tad, iespējams, domā, ka vēl joprojām esmu laba meitene.

tātad, es esmu pazaudējusi savus smēķētājcimdiņus un tagad ir diezgan grūti fočēt ārpasauli, jo salstrokas un ar parastajiem cimdiem grūti.
īstenībā gan es zinu, kur viņi ir, bet man liekas, ka ātrāk būs nopirkt jaunus, nekā atdabūt šos. žēl jau, bet laikam jāmāk arī pateikt "atā".

labrīt,
lūdzu, lūdzu piespiediet mani kaut ko prātīgu šodien izdarīt skolai!

+ es šodien satiku vienu no saviem bijušajiem, ar kuru esam palikuši diezgan labi draugi. sākumā sēžu, skatos uz viņu un nevaru saprast, kas man viņā toreiz likās tik nenormāli foršs. pēc divām glāzēm es jau sāku atcerēties, ka viņš it kā bija dikti labs gultā. pēc trešās - uzzinu, ka viņam jau kādu laiku ir dūda, sāku domāt, ka tomēr tīri ņemams vēl joprojām. pēc piektās glāzes mēs jau esam apsēdušies dikti tuvu un es jūtu viņa roku uz savas muguras arvien biežāk. tad beidzas alkohols, es pieceļos un aizskrienu uz pēdējo transportu mājup.
tagad, vot, sēžu un domāju, ka nejau pudeles satura izbeigšanās vai pēkšņā atklāsme, ka jātiek mājup, man lika piecelties un aiziet, bet gan tas, ka skaidri zinu, ka tik labam cilvēkam dzīvi čakarēt vairs negribas. un pašai arī prātā kas cits. nu, un sakiet vēl, ka nemēdzu būt balta un pūkaina!

nēnu, viss jau ir labi un es šausmīgi mīlu savus draugus, bet kāpēc viņiem pirms manas apzinīgās esejas rakstīšanas aliņa vietā ir jāatnes lielais upeņu balzāms?

stulbāko gultā ievilkšanas frāžu topā noteikti jāieliek:
* "Es vienkārši vēlos pamosties Tev blakus."
* "Es tikai gribu zināt, kā Tu izskaties no rīta."
* "Man vienkārši tai milzīgajā gultā ir tik vientuļi..."

nu, fak, nu, drīzāk es aizietu līdz, ja man pateiktu, ka guļamistabā nokritis meteorīts. smieklīgi.

teju katru dienu iepazīstos ar kādu krāniņveidīgo. nu, bāc, man taču visādu psihes graujošu muļķību tāpat jau pietiek! varbūt tas viss izskaidrojams ar manu neizskaidrojamo vēlmi plaši smaidīt svešiniekiem it kā tos pazītu vai nepamatoto jokošanos katras otrās sarunas laikā. lai nu kā vismaz sūdzēties, ka dzīve garlaicīga, galīgi nevaru. bet par to jau laikam tieši tagad viss tas mans stāsts arī ir - par dzīves baudīšanu. bučoties gan es esmu sākusi mazāk, pēdējā laikā man krietni labāk patīk mīļot cilvēkus. tas tā mazliet jokaini, jo agrāk bija pavisam otrādāk. drošvien vienkārši palieku veca un salda.

p.s. Ritīgi ilgi smējos par " Fakts ka neviens Tevi nesaprot nepataisa Tevi par mākslinieku. " bet no otras puses - mani jau nav īpaši grūti sasmīdināt.

diezgan kruti, ka iepazīstoties ar pilnīgu svešinieku, kas izskatās pēc Mistera Riebīgā 2010, varu viņu pataisīt par smaidīgāko saulīti pusstundas laikā, bet Tevi es jau mēnešiem nespēju uzlauzt.

protams, kad es apsolos aiziet pasēdēt uz vienu aliņu, man ir jāpārrodas mājās no rīta un galīgi labai.

nu jau 109 dienas bez gaļas. zinu, ka skaitlis nav īpaši apaļš un lielas atzīmēšanas vērts, bet savādāk man katru reizi jāsāk skaitīt pa jaunam, lai saprastu, cik ilgi.

man bija jāsatiek pilnīgs svešinieks, lai atcerētos, cik es tomēr mēdzu būt forša. nu bāc, un mēdzu arī!

aj, tepat vien esmu. nav ko lieki fantazēt un domāt par visu to, kas varēja būt savādāk vai nebūt nemaz.

šis gads iesākās ar izcilu paraugdemonstrējumu, cik liela kuce es spēju būt. malace, Līva, Tu to paveici, Tev vēl joprojām ir apbrīnojams talants darīt pāri sev ļoti svarīgiem cilvēkiem. protams, šorīt neizpalika arī solīšanās tā vairs nekad nedzert, nafig, bet šaubos, vai vispār esmu spējīga pieturēties pie kaut kā, kam ir kaut attāls sakars ar dajebkādām morāles normām.
ir gan arī viena forša lieta - es vēlreiz sapratu, cik man ir anormāli labi draugi, kas, par spīti visām manām kuciskajām izdarībām, vienmēr kārtīgi samīļos un liks saņemties (vieta lielajam āwww).
ā, un vēl es skaidri un gaiši sapratu, ko vēlos. too bad for me.

ja pagājušā gada pirmais ieraksts bija " jauns gads, jauni nedarbi." tad šīgada varētu būt " jauns gads, jauni sūdi.", bļe.

man mājās ir divas vanasistabas, bet ar krāsu matos es jau sēžu kādu stundu, jo ne vienā no tām netieku.

var jau būt, ka tajā, ka kalendārā nomainās viens cipars reizi 365 vai 366 dienās, ir kaut kas īpašs, maģisks vai vēl tur nez kā apbrīnojams, bet es gan īsti netaisos sasolīt pati sev lietas, ko negrasos pildīt. vienīgais, ko es sev varu solīt (bet to es daru katru dienu) ir baudīt dzīvi un būt patiesa pret visu, kas man apkārt. ā, un vēl, es varu sev diezgan droši apsolīt, ka ballēšos līdz rīta gaismai (un mazliet ilgāk) un dzeršu daudz, daudz šampanieša.

ja kāds šodien ceļa posmā rīga-cēsis ap pus3iem redz pārsalušu sarkanmataiu meiteni, kas pacēlusi īkšķi gaisā, apsājieties, man ir piparkūkas.

stundu klausos vienu un to pašu dziesmu, jo gribas, lai apnīk, lai sāk šķist pārāk salda un vairs nepatīk. līdzsvaram lasu kādu igauņu autora grāmatu, kuras tekstu aptuveni 50% sastāda lamuvārdi un dažādas to kombinācijas, ko, iespējams, nebūtu iedomājusies izveidot pat es. mūžu dzīvo, mūžu mācies laikam. pfui, nē, lamuvārdu krājumu labāk manā leksikā papašināt nevajag, tā jau mute ziepēm jāmazgā esot..

rakstīt ar virtuālo klaviatūru ir sasodīti neērti, bet es jau sāku iemanīties.
ārā visu laiku līst, bet sniegs tā arī īsti nepazūd, paliek tikai tāda pļura, pa kuru grūti pārvietoties tā, lai kedās kājas paliktu sausas.

atpūšos no ārpasaules.