fu*k love

aizlaidos no lielpilsētas uz pāris dienām, lai satiktu māsu un vienkārši atpūstos no visas tās steigas, kurā pēdējos mēnešus dzīvoju. un man likās, ka man tas trakums patīk. bet, braucot ārā no Rīgas, klausījos tiešām labu mūziku, truli blenzu ārā pa logu un sajutos nenormāli atvieglota par to, ka varu vienkārši aizbraukt. ja nebūtu jāizmoka vēl gads ar pusi universitātē, laistos prom arī kaut kur stipri tālāk.
bet vispār man patīk.

Atcerējos, ka 14 gados man viens čalis teica, ka es savā dzīvē neko nesasniegšot, ka vienīgais, ko es spēšot - nodzerties. un cik jauki tagad būtu viņu satikt, parādīt vidējo pirkstu un līdz ausīm pasmaidīt, skatoties kādā sūdu bedrē ir nonācis viņš pats.

jūtos pietiekami stipra, lai kārtīgi negulētu vēl vienu nakti. zīmēšu skices nākamajiem tetovējumiem, lasīšu par jogas vēsturi un centīšos izdomāt, ko ar visu savu pēdējā laika izturēšanos cenšos panākt. aj, nē, pēdējo tomēr ņemam nost no dienas(nakts) kārtības, negribas man domāt itin nemaz.

pēdējā laikā, šķiet, dikti cenšos sev nodarīt pāri. daudz dzeru, daudz pīpēju, eju naktīs ārā salt un staigāt pa visādiem bīstamiem rajoniem... vienk sajūtā tāda, ka prasās kaut kur iekulties, lai atkal sapratu, ka dzīve ir skaista un blā. ziemassvētki, bļe :D

šodien es gāju iekarot virtuvi. nebija īpaši viegli un es, protams, visu ko apgāzu, bet gala rezultātā man sanāca dievīga biezpienkūka, salda ābolkūka un gandrīz nepiedeguši siera pīrādziņi. esmu jau sen pārēdusies, bet apstāties pagaidām doma vēl nav. dāvanas arī bija foršas. prieks, ka ģimene sāk mani iepazīt un saprast, kas man patīk.

blogs sāk pārvērsties par kaut kādu šifrētu ziņu rakstīšanu pašai sev. vismaz labi, ka ne citam.
es zinu, ka esmu egoiste, zinu. vēl es zinu arī to, ka neesmu perfekta (un nemaz netaisos par tādu censties kļūt), bet, nu fak, man taču arī vienkārši gribas būt daļai no citu dzīves. un ne tai, kas noved līdz baltajām pelītēm, pievelk grožus vai vēl tur nez ko. es vienkārši gribu just, ka mani vajag un tas arī viss.

tici vai nē, bet man vienreiz arī piebesīs gaidīt. un tad Tu varēsi strādāt arī visādas muļķības, kalnus gāzt, es vienkārši vairs te nebūšu. un kur es būšu - tas vairs nebūs atkarīgs no Tevis.

man tikai gribas būt mājās. un es ne-mazlietiņ nerunāju par savu dzīvokli maskačkā.

klausos saldas dziesmas, lasu glancētu žurnālu, dzeru tēju un jūtos ļoti meitenīgi.

man ir gandrīz vai fiziska nepieciešamība pēc tā, lai manis dēļ dara visādas stulbības. man vajag, lai blakus ir kāds, kas mierīgi var paķert mani aiz rokas un vienkārši neļauj aiziet, lai kādas muļķības es stāstītu. ņuņņas man laikam tomēr neder.

tikko biju uz mājas jumta, lai uztaisītu maskačkas iedzīvotājiem nelielu balonu lietu. piemēsloju dabu, jā, es zinu. bet smuki bija tāpat!

trīs naktis neesmu normāli gulējusi. laikam novecošanas apaļie skaitļi nosvinēti godam.

shovakar man atkal zvanija preceetais pieluudzeejs, kuru peedeejaas 10 reizes biju diezgan rupji un visaadiem necenzeetiem vaardiem atshuvusi. es paceelu. nevajadzeeja. jo tagad es vinju saprotu bishkji vairaak kaa pirmstam. man saak pielekt, ka vinjsh arii ir cilveeks. stulbs, ideotisks un vaajsh,bet cilveeks.

braucu maajaas un trolejbusa logos bija leduspukjes. sajutos taa kaa beerniibaa, kad tieshi tie ledus veidojumi bija tie, ko katru ziemas riitu gaidiiju un tad dikti ilgi peetiiju. aj,tas beerniibas forshais naivums!

ar to, ka mani kāds mēģina izčakarēt, es vēl varu sadzīvot. sūdi gadās. bet ja sāk ķerties klāt man mīļajiem, tad gan es nevaru mierīgi noskatīties, kādi visādi idioti pasaulē dzīvo.

ir lietas, ko var vienkārši sajust (nekāda sakara ar emocijām).

visu dienu tāda skriešana vien. biju skolā ļoti ilgi, bet aizgāju tikai uz vienu semināru. pārējo laiku filmējām visādas muļķības "UNAS" projektiņam un centāmies padarīt Ģirtu par filmuzvaigzni. pēc tam izskraidīju visus centra veikalus, sapirkos kaudzi vīrakiem un, pats galvenais - nopirku kurpes ziemassvētku ballei. tagad es nemaz nevarētu ņemt līdzi čali, ar kuru bija doma iet, jo viņš būtu pat mazliet īsāks. labi, labi, nav jau gluži "fu*k-me-hels", bet 12 centimetri gan. un tas man ir ļoooti daudz. visu dienu pa mājām defilēšu, treniņu taču vajag.

biju ārā brr, tiešām auksts, a pīpēt ta gribās un paklausīties mūziku uz dienvidu tilta arī. nemaz nenojautu, cik daudz jakas varu pavilkt zem savas mazās "ziemas" jaciņas...bet jutos gan es resna un apsolījos, ka neļaušu sev pieņemties svarā, jo ir dikti grūti pakustēties, ja esi tāds bumbulis, kāds es biju uz šo vienu vakaru. vēl tagad drebinos.

tagad jau es sāku apsvērt domu, ka tiešām esmu precētu vīriešu magnēts, jo vienkāršām apstākļu sakritībām, biku par daudz piemēru nāk galvā. un ja jau, pļāpājot ar savām meitenēm un stāstot, ka tiekos ar vienu krāniņveidīgo jau kādu brītiņu, pirmais jautājums ir "precēts?", tā jau ir diagnoze.

nav ko pārāk stresot par lietām, tāpat es sastrādāšu vēl simtiem muļķību, tāpat es likšu vēl kādam vilties un, galu galā, tāpat no sevis nekur diži tālu neaizmukšu.