fu*k love

man riebjas, ka cilvēkiem ir "I'm better than you" attieksme. un vēl vairāk tad, ja tā tiešām ir.

es saprotu, ka man vairs nav 10 gadi, bet ārā taču ir sniegs! nu un kāpēc neviens nenāk ar mani pikoties?!

un reizēm man pat pie galvas nav jāpieliek pistole vai jāatrodas vienu mazu solīti pirms dziļas aizas, lai saprastu, kas man šajā dzīvē ir svarīgs.

es nekādi nevaru saprast, kā es varēju nezināt par HHC eksistenci. atceros to visu tikai tādā ideju līmenī, bet īsti tā kā nebiju iedomājusies, ka tas varētu aiziet līdz reāla bāra apmēriem. alus 85 santīmi + tur ir forši.

pirms stundas pamodos un sapratu, ka manā galvā viss vēl griežas. aizgāju atpakaļ gulēt.
tikko pamodos atkal un sapratu, ka šodiena īsti nav kā brīvdiena, jo visādiem cilvēkiem esmu vis-kaut-ko sasolījusi un tagad nav laikā vārtīties pa gultu un skaitīt cik litrus alu vakar pieveicu.

klāt ir piektdiena un man ļoti gribās alu. vēl man gribas dejot un pierādīt pašai sev, ka es vēl esmu tā pati, kuras dzīves kvalitāte nav atkarīga no krāniņveidīgo klātbūtnes tajā.

es pati lieliski apzinos, ka es nekad nebūšu viena no tām romantiskajām beibēm, kurām vajag simts rozes, vakariņas sveču gaismā un vēl tur nez ko. taču pieneņu klēpji man tomēr patīk.

*man besī redzēt cauri cilvēkiem. vismaz pirms viņi paši to grib.
*gulēt naktīs ir galīgi garlaicīgi.
*dzīve ir sarežģīta, dzīve ir visādiem sūdiem pilna, bet es vienkārši izvēlos smieties.

klausos mūziku un dancoju pa māju apakšveļā.

viss, vsjo, man pietiek. es laižu pie sava platoniskā mīļākā dzert alu un smieties par visādām dumībām.

vakar ciemos bija brāļa draudzene. smuka, pieklājīga, forša. bet mazliet dīvaini ir redzēt savu brāli tik mīļu un labu pret kādu. un, āw [kā ta bez šitā], man ir šausmīgs prieks. es bijulaba māsa un visu vakaru taisīju ēst, klāju galdu, pēc tam savus nopelnus atalgojot ar vienu no Martini Asti pudelēm un lielu gabalu šokolādes kūkas.

vakar beidzot biju intervēt očeņ važnaja persona. ritīgi forši izklačojāmies, bet vislabāk man laikam patika atbilde uz jautājumu, kā iespējams apvienot žurnālista darbu ar ģimeni: ~"meitenes, nelolojiet ilūzijas! neviens negaidīs Jūs mājās 11os naktī un nebūs priecīgs dzirdēt, kādus foršus cilvēkus Jūs šodien satikāt un intervējāt!".

vēl jocīgi ir tas, kā visādas galīgi atšķirīgas un nesavienojamas lietas/tēmas beigu beigās pamanās savstarpēji savilkties kopā. dzīve biku tomēr svaida pa vajadzīgajiem lauciņiem.

vāji ir tie, kas ir vienaldzīgi. nē, tā nav nekāda ūber-dūber atziņa, kas izvilkta no Koelju līdzīgajo pasaules rozā-krāsotāju darbiem. tā vienkārši ir atzīšanās, ka, lai arī dzīvoju tā, lai pašai pēc tam kauns par padarīto, nevis nepadarīto, es arī mēdzu censties būt tik nožēlojami vāja, ka pašai bail. un ir bail.

sajūta, ka sāku atgriezties fāzē "fu*k the pain away".

vakar es sapratu kaut ko dikti svarīgu (jā, jā, visas šitās dzēruma atklāsmes) - tas, ja kāds Tev tīri teorētiski ir ideāli piemērots raksturu saderības, seksuālās pievilcības, pieredzes un dzīves pārliecības ziņā, nemaz nenozīmē to, ka mājās iesi kopā ar viņu. cilvēks ir svarīgs kaut kā ārpus visu šo iemeslu dēļ. nu tas ir tā, ka jūti, ka ir, un viss. nekāds tikko iepazīts somu džeks ar titulu "Misters PēcPapīriemIdeālais" neko nemainīs.
iešu tāpat es pie Tevis.

beidzot esmu normāli pamodusies pēc vakardienas. dzeru daudz zemeņu piena un palēnām sāku atcerēties visādas foršas lietas, ko vakar sastrādāju.

pirmkārt, vakars bija izdevies, jo es izdejojos tā, ka šodien man sāp tie muskuļi, par kuru eksistenci es pat nenojautu.un šoreiz mēs pat ne tikai muļķojāmies un tucinājāmies, bet ritīgi valsējām ar puišiem. es, protams, uzstādīju personīgo rekordu - mani izdancināja 14 (es šodien visus godprātīgi saskaitīju). un tagad pat manī ir naiva cerība, ka es māku dejot. un izrādās to māk praktiski jebkura, ja čalis normāli vada nevis kaut ko tirinās, domājot, ka ir baigi ņemamais.

otrais amazing fakts par vakardienu biju meitene, kas mani SpaceDogā nolaupīja uz kādu pusstundu, stāstot cik nozīmīga vieta man ir bijusi viņas dzīvē, par kuru es pat nenojautu. izrādās, ka biju sīka, tiešām daudz visādas muļķības sastrādāju. vienu no tām laikam ar viņas toreizējo džeku. bet tas bija sen un tā vairs nav patiesība.

trešā lieta, kas vakardienu padarīja tik anormāli foršu, bija visi tie jaunie cilvēki. topa pirmajā vietā laikam jāierindo Igauņu politiķis, kas man kādu pusstundu pilnā nopietnībā nepārtraukti stāstīja, cik tas ir briesmīgi, ka viņa vecmāmiņa tic pilnīgi visam, ko rāda TēVē. un to viņš man tajā pusstundā paguva pateikt kādas reizes 100. vēl bija viens biseksuāls Somu džeks, ar kuru nopļāpāju gandrīz trīs stundas. baigi jocīgi, ka Tevi šitā saprot. bet mājās es aizgāju viena, no stress. protams, nedrīkst aizmirst arī sirmo onkulīti pie Ļeņingradas, kuram mana draudzene gāja prasīt vai cilvēki viņu nesit tikai tāpēc, ka viņš ir vecs, un sētnieku, kurš mums stāstīja, cik grūti ir no rītiem tik agri pamosties.

tātad, hip -hip -urrā man! vakar es kārtīgi dzīvoju.

šovakar es eju ballēties un ne pa jokam izdejoties (kaut gan ar jokiem tur īstenībā ir diezgan liels skars, uz deju plača palaižot mani). šovakar būs labs vakars.

Jeej, mani shovakar pirmo reizi muuzjaa bildinaaja. Neteicu jaa, no stress. Bet tagad man vismaz ir nummurs telefona katalogaa, kam varu pazvaniit, ja shaada veelme peekshnji paraadaas. +veel es shovakar sajutos skaista.

jūra, aukstums, vienatne un alus ir lietas,kuras vienkārši ir jābauda komplektā. bija diezgan noderīgi aizmukt prom no lielpilsētas un, klausoties mūziku, truli blenzt ūdenī. sēdēju, vēroju cilvēkus un cerēju, ka policists, kas jau no kādu 50 metru attāluma mērķtiecīgi tuvojas man, vēlas tikai palūgt cigareti, nevis likt maksāt sodu par alkohola lietošanu un draņķības kūpināšanu super-duper-zilajā pludmalē. cerības dīvainā kārtā attaisnojās, tikai ar mazu bonusiņu - viņš izdomāja, ka ir pieklājīgi parunāties, kamēr pīpē manu cigareti. un nebija nemaz tik traki.