fu*k love

teju katru dienu iepazīstos ar kādu krāniņveidīgo. nu, bāc, man taču visādu psihes graujošu muļķību tāpat jau pietiek! varbūt tas viss izskaidrojams ar manu neizskaidrojamo vēlmi plaši smaidīt svešiniekiem it kā tos pazītu vai nepamatoto jokošanos katras otrās sarunas laikā. lai nu kā vismaz sūdzēties, ka dzīve garlaicīga, galīgi nevaru. bet par to jau laikam tieši tagad viss tas mans stāsts arī ir - par dzīves baudīšanu. bučoties gan es esmu sākusi mazāk, pēdējā laikā man krietni labāk patīk mīļot cilvēkus. tas tā mazliet jokaini, jo agrāk bija pavisam otrādāk. drošvien vienkārši palieku veca un salda.

p.s. Ritīgi ilgi smējos par " Fakts ka neviens Tevi nesaprot nepataisa Tevi par mākslinieku. " bet no otras puses - mani jau nav īpaši grūti sasmīdināt.