evergreen - http://klab.lv/~evergreen/63372.html

Mans "the point" bija tikai tāds, ka privāta valoda ātri kļūs publiska, ja to pateiks skaļi.
Protams, viss atkarīgs no tā, kā definē privātu valodu. Un tajā brīdī, kad tas būs daudz maz konkrēti atrunāts, diskusija var izrādīties lieka.
Izskatās, ka tu lieto ļoti specifisku un šauru vārda "privāts" nozīmi, t.i., nevis "privāts pēc konvencijas (norunas)", "privāts kā tiesības" un "privāts, kamēr privātums nav pārkāpts", kā tas ir parasti, bet "privāts, tāpēc, ka nekādi nav iespējams to padarīt publisku".

//Tik tiešām, diskusija jābeidz. Bet šķiet, ka tevis minētais iemesls ir neprecīzs - tev vienkārši pietrūkst vēlēšanās (vai spēja) savas plašās teorētiskās zināšanas formulēt vārdos.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es runāju par valodas subjekta konstituēšanos, kamēr tavējie teksti stipri atgādina klasisko rietumu racionālās politikas diskursu.

Manis teiktā pamatā ir pētījumi epistemoloģijā, valodas filosofijā, psihoanalīzē, bet tavs privātais drīzāk ir nevis "privātais", bet gan "atvēlētais".

Es varētu pastāstīt vairāk - par ideoloģiju, reklāmām, vēlmēm u.c. lietām, kur nākas saskarties ar to, ka nedarbojas klasiskais privāts/publisks nošķīrums, bet par to citreiz.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tu nepareizi novērtē auditorijai saprotamo žargonu, kā teiktu Semjuels Longhorns Klemenss, tā ir necieņa pret lasītāju. Beidz, jel, runāt privātajā valodā;) Ne jau tas, kas ir tava teiktā pamatā mani interesē, bet tas, ko tu vēlies pateikt - tava ideja izteikta skaidrā, saprotamā valodā, argumentēta un pamatota. Pretējā gadījumā tas nav nekas vairāk, kā uzsišana pa plecu pašam sev - sak, zinātāji sapratīs par ko es runāju un cik es kruts. Bet zinātāji jau paši zina šo infu, viņiem tā nav jāuzzina no taviem tekstiem, savukārt, nezinātāji no tava teksta neko sakarīgu neizlobīs. Kur tad ir jēga vispār runāt?

//Mans "privātais" ir atrodams jebkurā vārdnīcā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Zinātāji sapratīs, ka vārdnīcas arīdzan ir kultūrvēsturisks fenomens, kas radies noteiktā gadsimtā, ir ar noteiktu mērķi. Vārdnīcās nav nepieciešami rakstīta patiesība, gluži otrādi - tajās nereti iekrājas kaudzēm aizspriedumu.

Bet nu labi, ja jau tu te tik dikti dīc, tad iepazīsties:
Private Language

_________________
p.s. Nevar iemācīt 5. klases skolniekam kvantu fizikas matemātisko aparātu. Tāpat arī bieži vien nevar daudziem (pat gudriem!) cilvēkiem argumentēti pierādīt, ka viņi kļūdās. Manuprāt, tas (un daudz kas cits) diezgan skaidri parāda, ka kaut kādas priekšzināšanas allaž ir nepieciešamas.

Protams, ir cilvēki, kuriem manis teiktais nav nekas jauns. Un es neesmu arī pedagogs vai profesors ar izkoptu pasniegšanas māku, taču nav tā, ka nekas netiek pateikts un pastāv tikai tevis piedāvātie 2 galējie gadījumi - cilvēks visu jau zina, cilvēks vispār neko nezina.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Vārdnīcām jau nav nekāda sakara ar patiesību vai nepatiesību - tās ir tikai kādā konkrētā cilvēku grupā lietotu simbolu jēgas apraksts ar citiem simboliem. Konvencija, noruna, ka ar konkrētu vārdu mēs saprotam to un to. T.i., ja es pasaku kaķis, bet domāju: liels, pelēks dzīvnieks ar snuķi, tad tā nav nepatiesība - vienkārši manā vārdnīcā par kaķi sauc to, ko citi parasti sauc par ziloni.
Lielākoties vārdnīcas apraksta vārdu nozīmes, ko sabiedrība de facto jau izmanto (kaut var būt otrādi, ja runa ir par kādu šauri specifisku žargonu: vispirms tiek definēta vārnīca, un tikai pēc tam tās vārdi tiek lietoti, lai veidotu kaut kādus izteikumus, kā tas, piemēram, ir ar programmēšanas valodām). Katrā ziņā, ja ir vēlme citā nozīmē lietot vārdu, kam jau ir kāda plaši pieņemta nozīme, tad der precizēt, kāda nozīme tiek lietota, lai nerastos pārpratumi.
Protams, vārdnīcās ir kaudzēm aizspriedumu un dezinformācijas, piemēram, "vienradzis", taču vārdnīcas tikai atspoguļo sabiedrībā valdošo izpratni, un gribot negribot ir jāizmanto visiem zināma izpratne, lai izskaidro kaut ko, kas ir no tās atšķirīgs. Stipri šaubos, vai kāds speciāli sastādītu vārdnīcu, lai dezinformētu cilvēkus - tas būtu bezjēdzīgi, jo sarunvalodas vārdus cilvēki neiemācās no vārdnīcām, bet gan no citiem sabiedrības locekļiem, piemēram, vecākiem.
(Varbūt tu patiesībā domāji enciklopēdijas - kas, būtībā, tas pats vien ir, kas vārdnīca. Tikai enciklopēdijās ir vairāk informācijas, un daudz vairāk pievēršas specifiskām lietām, kas stāv tālu no ikdienas lietojuma. Un, visbiežāk, mainoties izpratnei, vai mainoties faktiem, tiek mainīta arī informācija enciklopēdijā, piemēram, ja tajā un tajā gadā rakstīja, ka Rīgā ir tik un tik iedzīvotāju, tad tagad jau ir cits skaitlis. Kaut, nevar noliegt, ka politika un kultūras tradīcijas tabu iespaido enciklopēdiju saturu.)

Protams, man nav ne jausmas, ko tu centies panākt piedāvājot man linku, ko jau pieminēju pagājušogad. Katrā ziņā, paldies, esmu izlasījis, kas tajā lapā lasāms un piefiksējis saistīto literatūru, kas man varētu būt interesanta.

--------

Interesanti, cik daudzus piektās klases skolniekus tu pēdējā laikā esi apmācījis, lai varētu tik pārliecināti spriest par viņu spējām? Manuprāt, ja pietiekami agri sāk mācīt matemātiku, tad līdz piektajai klasei vajadzētu būt pietiekami labai izpratnei, lai ķertos pie kvantu fizikas. Bet, šā vai tā, to vajag vispirms izmēģināt, lai pārliecinātos, cik patiesi tas ir.
Ja cilvēkam nevar argumentēti pierādīt, ka viņš kļūdās, tad visdrīzāk vai nu viņš nekļūdās, vai arī tiek lietoti slikti argumenti, vai arī pārliecināmais ir pārlieku uzbudinātā emoconālā stāvoklī, kas ļauj viņam "neredzēt" informāciju, kas nesakrīt ar viņa viedokli.
Protams, piekrītu, ka priekšzināšanas ir noderīga lieta, bet tavi argumenti tam par labu šķiet nepārliecinoši vai nesaistīti ar tēmu.

Protams, nav jau tā, ka nekas netiek pateikts - vienmēr jau gadās kāds simbols, kāda nozīme, kas ir saprotama abiem. Bet tomēr ir jāpieliek pārāk daudz pūļu, lai saprastu, kas tieši ir pateikts, cenšoties uzminēt, kāds žargons tiek lietots, kādā nozīmē un kontekstā katrs vārds tiek izmantots. Tas taču nav nekāds dzejas vakars, kur par daudznozīmību visi priecājas un sit plaukstas.
Manuprāt, tieši teicēja, nevis klausītāja interesēs ir panākt, lai sacītais tiek saprasts, savādāk nav skaidrs, kāpēc teicējam vispār ir jārunā, ja reiz viņam ir vienalga, vai viņu saprot, vai ne.

(Reply to this) (Parent)