sanaak kaut kaada neiespeejamiiba, starp veerot/dariit. bet lai buutu 'dariit' vajag vismaz kaut kaadu teoreetisku konceptu 'kaa dariit', man izskataas ka primaarais tik un taa sanaak valodaa. kas vispaar ir sii 'riikoshanaas'? citu ieradumu veidoshana?
From: | suic |
Date: | 2. Novembris 2005 - 15:33 |
---|
| | | (Link) |
|
Koncepts - tā ir mutes virināšana! Un, ja vēl pieņemsi konceptu no citiem, tad tā nebūs paša darīšana, bet gan pakaļdarīšana.
citi koncepti taapat jaapskata, bez taa taapat neiztikt, jeedzienu jau tie pashi ar kuriem jaadarbojas, bet juus taa arii neko par 'riikoshanos'nepateicaat?
Kārtējais vistas un olas gadījums. Normālā situācijā ir tā: vēroju, secinu, daru, vēroju rezultātu, secinu, daru, vēroju...
Protams, ir divas galējības: tikai vērot un tikai darīt. Abas galējības ir vienlīdz nāvējošas, ja vien cilvēks neatrodas kontrolētos laboratorijas apstākļos, jo tikai vērošana noved pie bada nāves, bet tikai darīšana noved pie iekrišanas akā.
jaa :) tacu varbuut dziivesmaaksla ir vairaak nekaa inputu un autputu analizeeshana..
Varētu teikt, ka viss, ko mēs darām ir inputu un autputu analizēšana - atšķiras tikai tehniskie analīzes paņēmieni. Ja tie ir vieni, tad to sauc par dzīves mākslu, ja tie ir citi, tad to varētu saukt par makšķerēšanu, muldēšanu, komunisma celšanu vai tamlīdzīgi.
Dzīvesmāksla varētu būt tāds analīzes paņēmienu kopums, kuru mērķis ir dzīvot labāk.
Nedomāju, ka ir vajadzīgs teorētisks koncepts vai valoda, lai atrautu svilstošus pirkstus no sērkociņa.
konceptu vajag lai nebaaztu pirkstu pie seerkocinja
Kaut kā tā. Katrā ziņā, vajag vismaz atmiņu un spēju atpazīt sērkociņu.
Valoda gan nav nepieciešama.
ak taa? un kaa citaadaak ja ne valodaa? protams ja domaashana notiek teelos, tad konceptu vareetu arii nevajadzeet vismaz piemeeraa ar seerkocinjiem, bet ja runa ir par maaku dziivot, tad vismaz R kultuuras ietvaros, processam ir apzinaashanas veertiiba
Nu nez, esmu R kultūras pārstāvis un, varētu teikt, ka latviešu, angļu vai tamlīdzīgu valodu izmantoju domās kadus 40% laika, savukārt, komunikācijai ar citiem es to izmantoju bik' vairāk - gan jau kādus 70% laika. T.i., es parasti domāju vārdos tikai tad, kad gribu kādam kaut ko pateikt, vai klausos/lasu kāda cita vārdus.
Ja runa ir par komunikāciju, tad ļoti bieži var labāk izteikt savu domu ar grafiku, procesu modeli, zīmējumu. Tāpat, ļoti daudz informācijas tiek nodots ar žestiem un sejas izteiksmi.
Ja runa ir par domāšanu, tad es kaut kā nespēju iedomāties, kā var spēlēt šahu, dungot vai sacerēt kādu melodiju, vai programmēt, katru domu formulējot vārdos - tur ir bik' cita apzīmējumu sistēma.
Bet nenoliedzams ir arī tas, ka šādām ne-sarun-valodas apzīmējumu sistēmām ir tāda pati daba, kā runātai valodai - šā vai tā ir kaut kādi spēles noteikumi & loģika, un ir kaut kādi objekti, ar kuriem manipulē, un ir kaut kādi veidi, kā vairāku objektu grupu apzīmēt ar vienu objektu (tāpat, kā valodā ar vārdu "māja" apzīmē daudzu un dažādu detaļu kopumu).
Tobiš, būtībā jau nav īpaša starpība, vai ir ceļa zīme ar uzrakstu "dodiet ceļu", vai ceļa zīme ar sarkanbaltu trijstūri - vienkārši dažādas sistēmas, kā apzīmēt vienu un to pašu, un atliek vien izvēlēties, kura sistēma ir ērtāka/produktīvāka.