evergreen -

scenaariji tiek veerteeti vienmeer, tikai no dzaadaam poziicijaam un ja subjektiivi tie izskataas paspietiekami scenaariji?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ja cilvēki spētu būt godīgi pret sevi, tad būtu jāatzīst jebkura scenārija pašnepietiekamība (kas arī ir viens no izaugsmes pamatiem).

Taču godīgums nav nekāda augstākā vērtība - tas pats ir vērtējuma kritērijs starp daudziem citiem. Vienīgais, kas mums ir ļauts - konstatēt mērķu un līdzekļu savstarpējo nesavietojamību.

Piemēram, ja kāds vēlas būt labs students, bet visu brīvo laiku pavada tusējoties, tad mēs varam runāt par zināmām pretrunām, kas pastāv starp šādu mērķi un cilvēka uzvedību, taču tāpat mēs labi zinām, ka nepretrunīguma kategorija pati ir normatīva.

Tātad jāsecina, ka absolūta kritērija nav - reliģiskie, metafiziskie, ētiskie (un citādi murgainie) sapņi ir paplēnējuši.

Paliek realitātes/socialitātes princips ar dažādajiem kapitāla veidiem - tu saņem pēc tā, kā spēj "pārdot" savu uzvedību (piemēram, būt asprātīgs vai talantīgas politiskas runas teikt) vai tās produktus (radīt labu mūziku vai dārgus juvelierizstrādājumus). Taču jāsaprot, ka kapitāls ir abstrakcija - tāpat kā dārzeņu bodē tu neiesi pirkt datoru, arīdzan pie muļķiem necentīsies "notirgot" sevi kā intelektuāli.

Tāpēc Jedem das Seine - burtiski "katram savs", bet pēc aptuvenās jēgas - "katrs saņem, ko pelnījis". Un šis princips daudzmaz darbojas (gandrīz kā Denetiskais "real pattern"), ja nemēģina to interpretēt kā kosmisko taisnīguma principu.

Taču manis teiktais nekādā veidā neatceļ pašpietiekamības lomu, drīzāk implicīti iezīmē indivīda stulbuma, īgnuma, mazspējas un citu īpašību radīto seku cēloņus un to iespējamās interpretācijas.

(Reply to this) (Parent)