vai man tev pastāstīt, kā ir pēc nāves? :)
pastaasti :) arbuut es tev noticeeshu..
pag, man bija pousts par šito. es gan viņu kā private uzliku, bet pameklēšu.
eku, šitāds tas pousts bija -
Es reiz piedzīvoju nepinas trīs minūtes ilgu laimi. Pēc šīm trim minūtēm man likās, ka skaistākā diena manā mūžā būs tā, kad es nomiršu pa īstam – nevis tikai uz trim minūtēm un tad tapšu varmācīgi ārstu atdzīvināta. Pēc tam man radās arī teorija, ka vienīgais dabīgais dzīves laikā sasniedzamais laimes stāvoklis ir miegs. Un atmiņas, gan vizuālas, gan sajūtu līmenī, viņas visu laiku bija tik spilgtas, par tām trim minūtēm. Trim minūtēm, kas šķita atsveram visu mūžu. Trim minūtēm, kad es biju mirusi, bet izdzīvoju vairāk kā iepriekšējos divdesmit gados. Trim manas nāves minūtēm. Kopš tā laika man šķita, ka dzīve ir elle. Un nāve ir atbrīvošanās. Bet visam fonā – atmiņas. Trīs minūšu ilgā visaptverošās mīlestības sajūta, tik taustāma, tik reāla, tik visu piepildoša. Trīs minūtes. Un viss. Tad bija sāpes, spilgta gaisma, mosties, mosties, elpo, sāpīga ieelpa, asaras un elle.
Bet izrādās, ka nav viss nekāda ne elle. Man jau tā likās, ka es to sajūtu zinu. To, kas man ir nu jau trīs nedēļas. Peldos mīlestībā. Un ne vairs trīs minūtes, bet jau trīs nedēļas. Un es esmu dzīva. Dzīvāka nekā jebkad. Nepareizajā vietā es mīlestību biju meklējusi līdz šim. Bet nu esmu atradusi. Nē, tā atrada mani. Es ļāvos atrasties. Un tagad lidoju.
njaa taas ir tavas sajuutas taadas... nav ko teikt..
nu, tad nesaki neko :)
bet es iešu mizot karpeļus :)
aha, es arī baidos.
tā pat kā no nezināmā, kasnav jau zināms ievieš neuzticību, vismaz man, parasti panesāsdomas, par kuram nēesi drošs.
nomirt un nezināt, kas būs tālāk un kā būs, mazums, nepaspēsi kaut ko izdarīt ko vēlējies.
:)
bailes driizaak attiecas uz jautaajumu - ja nu tomeer peec naaves kautko var just un no sajushanas jau bail, ne taadeelj ka taa ir nezinaama, bet tieshi taadeelj ka taa vareetu buut zinaama, jau iepriex justa , nezinu, kautaa taa..
drīzāk bail no dzīves. bet no nāves tā īsti bail nav. ir apziņas nespēja pieņemt nāvi, kā stāvokli, kurā šī pati apziņa izbeidzas. citādi tik izdzīvošanas instinki vien.
ja nu apzinja nebeidzas???? bail driizaak no staavoklja, kuraa vel vareetu buut kaut kaada veida apzinja, bet nebuut kjermenis, bet tas taa tik vien kaa mentaalu staavoklju reduceeshana uz nezinaamu/nesaprotamu peecnaaviibu :)
| From: | mtc |
Date: | 28. Septembris 2004 - 11:40 |
---|
| | | (Link) |
|
es atkal no nāves nekad neesmu baidījies, man tā šķiet kā atbrīvošana no visām problēmām un no veca funkcionēt nespējoša ķermeņa pēc gadiem 50:)
jaa jaa kristiigais ideaals - peec naaves gaida paradiize, as nu kuram kas nu kuram...
| From: | mtc |
Date: | 30. Septembris 2004 - 09:20 |
---|
| | | (Link) |
|
atkal jau man piekasies :),šaja jautājumā mans uzskats nu galīgi nav kristīgs, vairāk esmu ietekmējies no austrumu domāšanas veida, par ķermeni kā vecu mēteli utt.
galbenais, ka tev ir uzskati, ir buutiiba, var turpinaat taadaa garaa existet :)
| From: | mtc |
Date: | 30. Septembris 2004 - 14:14 |
---|
| | | (Link) |
|
kapēc tad uzreiz eksistēt? nevis eksistēt, bet pilnvērtīgi dzīvot...
tu man piedod, bet es neredzu atskjiribas starp shiem jeedzieniem..
beidzas.
nav gadījies vēl redzēt apziņu bez dzīva ķermeņa. dzīvu ķermeni bez apziņas gan. vieni vienīgi elektriski impulsi nervu šunās tas viss vien ir.
jaa.. bet shaubas nebeidzas