evergreen - jaa - afektam

vai man tev pastāstīt, kā ir pēc nāves? :)

(Reply to this) (Thread)

pastaasti :) arbuut es tev noticeeshu..

(Reply to this) (Parent) (Thread)

pag, man bija pousts par šito. es gan viņu kā private uzliku, bet pameklēšu.

(Reply to this) (Parent)

eku, šitāds tas pousts bija -

Es reiz piedzīvoju nepinas trīs minūtes ilgu laimi. Pēc šīm trim minūtēm man likās, ka skaistākā diena manā mūžā būs tā, kad es nomiršu pa īstam – nevis tikai uz trim minūtēm un tad tapšu varmācīgi ārstu atdzīvināta. Pēc tam man radās arī teorija, ka vienīgais dabīgais dzīves laikā sasniedzamais laimes stāvoklis ir miegs. Un atmiņas, gan vizuālas, gan sajūtu līmenī, viņas visu laiku bija tik spilgtas, par tām trim minūtēm. Trim minūtēm, kas šķita atsveram visu mūžu. Trim minūtēm, kad es biju mirusi, bet izdzīvoju vairāk kā iepriekšējos divdesmit gados. Trim manas nāves minūtēm. Kopš tā laika man šķita, ka dzīve ir elle. Un nāve ir atbrīvošanās. Bet visam fonā – atmiņas. Trīs minūšu ilgā visaptverošās mīlestības sajūta, tik taustāma, tik reāla, tik visu piepildoša. Trīs minūtes. Un viss. Tad bija sāpes, spilgta gaisma, mosties, mosties, elpo, sāpīga ieelpa, asaras un elle.
Bet izrādās, ka nav viss nekāda ne elle. Man jau tā likās, ka es to sajūtu zinu. To, kas man ir nu jau trīs nedēļas. Peldos mīlestībā. Un ne vairs trīs minūtes, bet jau trīs nedēļas. Un es esmu dzīva. Dzīvāka nekā jebkad. Nepareizajā vietā es mīlestību biju meklējusi līdz šim. Bet nu esmu atradusi. Nē, tā atrada mani. Es ļāvos atrasties. Un tagad lidoju.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

njaa taas ir tavas sajuutas taadas... nav ko teikt..

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu, tad nesaki neko :)
bet es iešu mizot karpeļus :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es ieshu cept omleti ;)

(Reply to this) (Parent)