Reiz es redzēju Lauvu. Tie bija krievi. Man sēžot uz apmales, pienāca puisis, vai ir ko uzpīpēt. No problem. Viņš tina ļoti ilgi. Es vēroju viņa beibi. Viss kakls tetovējumos. Viņa ļoti kautrējās. Viņa redzēja, ka iemīlējos. Es reāli iemīlējos. Viņi devās prom
kā es gribētu jums rakstīt tekstus, bet nav ko. skan austiņas, agresīvs drum'n'bass. Noisia.
jāiet gatavot plovu, vai?
es gribu pist sievieti, ne gluži gatavot plovu. man vienalga kuru. tikai skaistu, viegli spalvotu.
/drum'n'bass/
esmu jau sen citur. es klausos dažādu mūziku. bija Gusgus, tagad DM, es nevaru aptvert kā jūs mīlu
esmu ērglis, Grieķenes mūķene apstipināja vārdos.
vistu kūtī. LND profesors teica, tātad plēsējs, jo ērglis starp vistām.
/Empty Skies - Kosheen/
man bija iespēja izpist to beibi. viņa gaidīja. fak, cik smagi par to domāt.
p.s. ne jau Grieķijas mūķene, bet komunalkā meitene gaidīja reālu drāzienu, un es tikai dzēru un skatījos YT, vispār nekādas uzmanības
es gandrīz nelasu Goldie tekstus. vnk pieņem mani. es lasīšu visu tevi.
smejamies par Modern Talking. tad es vēl sapņoju par meitenēm, ap 80's beigām. tālāk, ejiet dirst. par mani tā interesējās, es ne par vienu.
Goldie, lūdzu, nopērc mani. Es esmu izsolē. Cenu nezinu
vienīgais nosacījums, lai tu arī ģībsti no Gusgus
Tikai mani jūs nekad nesasniegsiet. Es neceļu zvanus ever. Šodien dāvināju klausules pacelšanu. Tā bija kārtējā nauda prasīšana. Ievadīju Aīdas valstībā. Neko nekad neko no manis nesaņems. Esat laimīgi, ka izdevās sazvanīt.
Sūtiet sms. Tad noteikti atbildēšu
Lūk, tur esmu advancēts. Manam draugam pirmajam bija LMT, jau kādā 1996. Man nākamajam. Man bija tik dahujā naudas, ka pirmajam bija krāsainais ekrāns. Man lētie paziņas neticēja "viņam ir mobilais telefons?!" Man bija gadiem pirms viņiem labākais telefons. Es skatījos uz viņiem kā uz dzīvniekiem, viņi uz mani.
Mans numurs nav mainījies dekādes. Es esmu stabils. 29567535
teksti attīstīsies, jo dzērums pieaugs.
man ar to pimpīti ir tā, ka es retas reizes gadās, ka 1x pieceļos pačurāt, un stāv tas sūds. es taču nevaru pat pačurāt, jo kanāli ir divi, katrs savam, un pačurāt nevar. kad fokusējos atlaist, tas sūds grib čurāt uz sienas. tāda ir puišu fizioliģija. jādabū pilnīgi zemē, lai pačurātu, neapčurājot sienas. un jauki, ka uz meitenēm, tikai čurāt podā, nekad ever.
Kristīne B ir teikusi, ka viss tas ir sūds, ārstējams ar zaļu staru. nu jā, es arī domāju, ka tās ir iedomas. ir jau arī fiziskas, bet ja man reāli stāv, klāt neesot, tad laikam citur ir hūnija. man pār to ir nulle teikšanas
Skaidrojums Black Robin.
Nu jā, parkour pa sienām, ko arī Eižens apliecināja komentārā (paldies!), redzējis mani klātienē. Tikai toreiz tas bija amfetamīns. Es reāli gāju kā duracell zaķītis. Arī uz redbull man netiek līdzi. Šodien, nedēļu nestaigājis, es knapi vilkos, kaut labā formā. Tas ir reāli smieklīgs skats, kad skrienu. Skriet man nozīmē vnk klibot normāla cilvēka ātrumā, neatpalikt, ne vairāk.
Sievietes raudāja, ka viņu apģērbam nav kabatas.
"Vīrieši" sadzirdēja un sāka staigāt apkārt ar miniaturizētām somiņām sieviešu garā, raudot līdzi puņķainā krievu valodā.
Simptomātiski.
Labvēlīgi dzērājiņi Latvijā ir welcome. Pārtikas veikalā viņiem pašiem bija kāda mise ar čeka pareizu izsišanu. Pieredzējušākā sauca jaunākajai: "Easy, šis ir pastāvīgais. Nāk vnm iedzēris, bet savējais."
Es atvainojos! (savā prātā, un ar izsaukuma zīmi), es pārsvarā esmu skaidrā. Bet nu jā, ja man ir nauda pārtikai, tad es izeju no mājas, reizi nedēļā. Un tad jau arī ir nauda, ko iedzert.
Izgāju no specializētā apreibināšanās veikala Boozie ar acīm vortexā: Wow! Es samaksāju 89 eiro!
Jāsaka gan, ka tur bija arī tabaka un redbull. Visu plānu neatklāšu, tikai paslavēšu sevi, ka es pieņemu alko debesis un elli.
Mani nedēļas sākumā jau gaida darbs; tik atbildīgu kā pēdējā mēnesī neesmu sevi redzējis. Šorīt nespējis nogulēt ilgāk par 6:30, uztaisīju sev dienu, ka visas mammas priecātos. Ap 14:00 jau biju pamatīgi nostrādājies un noslēgumā bijis dušā. Mājās viss ir top notch, izpildīti pat virsplāni.
Jāiet otrreiz ārā, jau pēc pārtikas, soma bija pārbāzta. Vakarā būs plovs ar vistu, bet zivs gaumē.
Hmmm. Vai ir iespējams izlīst ārā no mīļā depresijas deķīša, zem kura pavadīts viss apzinātais mūžs?
Pārmetumi sev, ka nav motivācijas nekam, ka dzīve tiek atsēdēta, lai gan ir novērojamas dotības, ar kurām spīdēt diezgan spoži. Tā kā nav motivācijas un tavu būtību rotā senča eksistenciālais tukšums, tu pieķeries pie palīgvielas.
Palīgviela tev atgādina kā ir smieties un just lietas, kā vispār ir domāt par nākotni, rītdienu, plānot kaut ko. Bet tās iedarbība ir īslaicīga, drīz atkal tumsa klāt.
Lai šo tumsu gaiņātu, tu paņem vēlreiz šo palīgvielu. Un vēlreiz. Un vēlreiz. Katrs "vēlreiz" ir lielāka deva, lai sasniegtu iepriekšējo rezultātu. Drīz jau tev ir jauni pārmetumi sev - esi kļuvis atkarīgs no palīgvielas. Jaunie pārmetumi skaisti papildina vecos par globālo demotivāciju. Drīz tu jūti, ka parādās motivācija un luste iet uz mājām... Lai iepistu kārtējo devu. Tumši, depresīvi, lieki.
Tu mēģini vairs nelietot, bet dzīve ir precīzi tik tukša un sūra, ka sanāk skatīties 4 sienās un domāt par lietošanu, ka tik kāds stimuls absolūta tukšuma priekšā. Tev nav ne fun, ne motivējoši - tu atsēdi vakaru dīvānā, jūtoties max nekā. Tam pa virsu - noklājas vairākas elektroniskās ierīces mājās, sagādājot tik nepieciešamās papildus raizes. Apstājas hobiji. Tu prosta veģetē kā aizšauts suns.
Tu esi viens un gribi justies normāli, spēt plānot lietas, iet pretim nākotnei, dzīvot un darīties.
Pienāk atvaļinājums un darbā tevi nevajag. Mājās tevi vajag tikai kaķiem, tāpēc tu sēdi dzīvoklī katru vasaras dienu, tevi nevienam nevajag, tevi nekur neaicina pavadīt laiku. Tu sajūties kā upuris, no kura cilvēki sagaida tikai prasmes, darbu un rezultātu. Ja nebūtu prasmes, neviens gar tevi ij zinis neliktos. Tu atsēdi vasaru un paliek grūti to turēt. Darbā tev vēl kādu labu vārdu pasaka, bet mājās - neviens un neko. Mājās mani neviena cilvēkdvēsele negaida. Brīvdienas nav manas laimīgās dienas.
Sāpīgs tukšums. Lai šo tukšumu kaut kā aizpildītu, tu pieķeries pie vieliņas un drīz jau atkal esi savam tukšumam uzlicis papildus slodzi.
Neviens negrib būt narkomāns, tā skaitā dzērājs. Neviens arī negrib justies ikdienā, ka nodarbojas tikai ar nejaušības un nāves gaidīšanu.
Tāpēc nelaimeniekus ir jāsoda, saka kristīgā sabiedrība. Tādējādi pretnarkotiku karš, dzīves sisto sišana. Bet "karš" pats par sevi nav nekas vēlams, nav lietas uzlabojošs. Vienkārši suka normijs vēršas ar zobenu pret tevi, jo jūtas krutāks, pareizāks un citu dzīves nosakošs. Lai gan īstenībā ir stulbs, formulaisks un dogmatisks deģenerāts, kuram vienkārši ir paveicies būt aklam pret šo visu depresijas pasauli.
"Dzīves sistajiem patīk apsisites", esmu teicis. Bet īstenībā mēs vienkārši gribam justies jēdzīgi - vajadzīgi, mīlēti, noderīgi, interesanti. Bet, kad šeit kaut kas sabrucis pamatos, cilvēki sāk tukšumiņam likt priekšā vieliņas...
Un tu saproti, ka pašam jārod notikums. Bet motivācija, spēja to dabūt gatavu? Un kurš taisīs notikumu man, kāpēc man jāizmoka no sevis aktivitāti, jāpiedāvā notikumu, lai tik es būtu sociālā apritē? Vai ir ok aicināt draugus uz savu dzimeni, vai tas nav pārāk pieprasoši? Ir, es neesmu pelnījis - tāpēc fokuss uz diapozitīviem. No tā vismaz forša tradīcija izlec. Tradīcija, kuru neesmu kādu laiku piekopis, jo nejūtos pelnījis kādu uz kaut kādu dzimeni.
Tam visam pa virsu - jutība pret korporatīvo distopiju aiz loga tik ļoti valdošo. Jutība pret nihilismu. Pret ekspluatāciju. Sajūta, ka visa pasaule iet dirsā un tev ir precīzi nulle iespēju ko tur ietekmēt uz labu. Krievs atkal izvilcis kara cirvi, kamēr pārējā sabiedrība saspiedusies ekrānos un strauji zaudē identitāti savu.
Man? Man atliek vien izolēties. Izolēties vēl vairāk no mērkaķiem un cirka. Un, kad esi viens ar savu tukšumu...
Ehhh, sukas, bļa. Piektajā dzīves gadu desmitā derētu pabeigt nomaksāt savu pietiesāto studiju/studentu parādu un pist prom no pilsētas, kurā man uz šiem mērkaķiem ikdienā jāskatās. Prom no jelkādas kovidniekā un dīzelī marinētu mērkaķu krātuves, prom no garāžu kooperatīva "Rīga", kurā PSRS sadzina slāviskus deģenerātus no malu malām, lai tik kāds tajās pastāvētnespējošajās rūpnīcās turpinātu štancēt padomju brāķi alkohola reibumā.
Atrast vietu, kur kurzemniekam justies labi un elpot svaigu gaisu. Vietu, kuru pētīt, izzināt, iemīlēt. Kurā ņemt un dot.
Jāpiedāvā garāžu kooperatīvam "Rīga" diapozitīvu pasākumu, kamēr vēl te esmu? Kas tas par tirdīkli, kas nedod bezdarbībā sēdēt mierā, vienkārši pūt savā sulā, kas tās par domām, ka neesmu pelnījis draugus ciemos uz dzimeni, ka ķipa apgrūtinu viņus ar šādu ideju?
EDIT:
*ieraksts tapis kaņepes othodņakā, kas saasina esošās lietas, sabiezē krāsas, kuru šķīdināšanai atkal vajag devu...*
Diezgan piedur te tā gaiši mītiski skanošā sintiņa apdare manā citādi visnotaļ ierastajā melodiskā gala vācu Blakmetāla skanējumā, kas pilns ar fifīgām skaņām. Elektronika šo mantu bik izceļ virs vienādajo bandu šmiglas!
https://www.youtube.com/watch?v=H1e9-p6C
Bišķi laikam sajaucu. Tagad rēķinu, ka nekāds miega rekords nav pārspēts, bija 39-40h, kas jau reiz ir bijis.
Tikai nesparotu, kāpēc tik ļoti gribēju nomirt. Tas nepienāk tikai divas dienas mēreni padzerot. Un viss it kā zašebis, piektdien sakārtoju linkedin, lielais projekts pabeigts, tuvie pret mani laipni.
You never know – mans stingrs uzskats, ka alko ir durvis uz tumsu. Bet ne jau 2 dienās.
Un apkaunojošā čurāšana biksēs, kas jau pāris gadus nav bijusi. Es vnk nespēju piecelties no grīdas pēc visām tām tabletēm. Rīt būs jākopj māja. Parīt pensija, atkal jāiedzer. Bet nu, pieskatīšu sevi, haha, lai neiebraucu tādā ellē ne par ko. Nav pat kauna, tikai skumji par sevi. Sūkt toreiz urīnu no grīdas, jo neēdot, tur ir tikai spirts, kas man bija jau beidzies. Sit pa galvu, divreiz dzīvē ir mēģināts
44h miega, jau nu ir mans absolūts miega rekords. Daudz šaibu līdzēja. MI pirms miega vislaik meta krīzes tālruņus, es viņu sūtīju d.
Un fanī, ka gribas gulēt vēl. Man ir lielās brīvdienas, nu jau skaidrā. Dzeru kafiju vnk garšas pēc. Jāiet pagulēt vēl.
Navigate: (Next 20 friends)