pilnīgi nieki - lauki

man jau neviens neticēs, bet manā bērnībā mūsmājās laukos nebija dārzā gliemeži. patiešām nebija. neviens. es vienmēr rīgas dārzā biju izbrīnīta, cik viņu daudz. vienreiz mā izdomāja, ka mums jāaizbrauc un ciema kapos jāsameklē māju bijušo īpašnieku dzimtas kapi. mēs atradām, un nolēmām sakopt. tur bija divas lietas briesmīgas - viens no tiem kapiem bija zonā, kurā tikuši glabāti no mēra mirušie, es šausmīgi baidījos to kapu kopt. un otra - vājprātā daudz gliemežu, tā ka ož gaiss no viņiem, vismaz man tā likās, ka tā ir viņu smaka, sajaukumā ar mēra smaku.
un pēc laiciņa arī mūsu dārzā no ciema centra ieradās pirmie gliemeži. pa jāņogukrūma nožogojumu rāpoja. tagad viņu ir ļoti daudz. es viņus neciešu. viņus var iznīdēt kaut kā ? gāju šodien izliet šmucspaini uz komposta kaudzi, un tur melnais gliemežu tūkstotis apsēdis vakardien sapļautās zāles kaudzi. brrr. aiz riebuma izkrita spains no rokām, un, kad rāpos tam pakaļ, vēl pele aizskrēja, un es gandrīz tai gliemežu čupā, aplietā ar šmucūdeni, ievēlos.
un brālim gribēju pateikt, kāpēc negribu, ka viņš pagalma vidū esošos ceriņus nozāģē, kaut arī viņi tur ne pa tēmu. tas tāpēc, ka vēl tagad atceros kādu saulainu dienu, kad man bija pumpaini smieklīgi svārki, un mēs četratā pie tiem tikko iestādītiem ceriņiem badmintonu spēlējām. un kautarī bija dienas vidus, tētim bija laiks, mā arī, un mums nekas nebija jāstrādā.
un vēl gribēju izstāstīt, cik sāpīgi man, ka viņš grib garo dobi likvidēt. tā dobe... es viņu tikdaudz reizes esmu ravējusi, grūti tas ir. un mā vispār daudz vairāk reižu, bet viņa gribēja, lai ciemiņiem, pa kalnu augšā nākot, skaists skats. un mums pašiem skats. visu manu apzinīgo mūžu viņa tur bija. agrāk uz būdiņu ejot, viņai vienmēr garām gājām.
un vispār, brāli, kāpēc tu neciet visu, kas tur līdz šim paveikts. man sirds sāp. es par nostaļģiju, tu par progresu. kāpēc nav kompromisa pa vidu ?